Pērkons - 16. Jūlijs 2009

Esmu novērojis, ka vakar un šodien, pilsētas zemākajos gaisa slāņos, ir parādījušās mazas mazītiņas mušiņas. Tad nu lūk. Man viņas nepatīk, jo krīt aiz brillem, ķeras skropstās, pinas bārdā un pamanās ielidot mutē. Pēc nelielas degustācijas secināts, ka bezgaršīgas - pārtikai nederīgas.

Dārgie līdzpilsoņi. Es atsakos ticēt, ka lielai daļai no jums regulāri piemirstas aizgriezt gāzi plītij, izslēgt gludekli, uz divām dienām aizmirst par bērnu dārziņā vai kavēt tikšanos ar mīļāko.
Nu es atsakos ticēt un punkts, tāpēc man ir nesaprotama tā triekšanās pāri ielai pie sarkanās gaismas. Redzot to, kā vecs vai jauns, bailīgi lūrot pa malām, steberē pāri ielai pie sarkanā signāla, es palieku dikti nervozs un viegli aizkaitināts. Sagaidīt tādu drosminieku otrā ielas pusē, kad viņš viss tāds laimīgs par savas vienas vienīgās dvēselītes saglabāšnu pārvilcies un atvelk elpu, gāzt pa spurslām tā, ka otreiz neprasīs.

Nav jau tā, ka man briesmīgi traucē tādi tipiņi, tikai es uzskatu, ka kārtībai jābūt. Kārtībai! Zaļš - ej, sarkans - stāvi. Pagaidīs 1/2 minūti, nu minūti, un nekas nenotiks. Pasaule būs turpat un pat ja nebūs, tad tas jau paliek galīgi mazsvarīgi.

Kārtībai jābūt! Kārtībai!

Paralēli tam kā pieaug mana īpašā mīlestība pret pasauli, man uzlabojas oža. Trosē iekārtajā transportkastē ar funkciju "augšā, lejā", cik sapratu, pirms manis bija braucis stāvvietas sargs, jo tādu smaržūdeni pēdējo ašpadsmit gadu laikā nekur citur neesmu saodis. 11. trolejbusa galapunktā aroms atgādināja zoo. Uz Brīvības ielas, pie Statoil, īsak sakot tur, nu jūs sapratāt, viss smaržoja pēc cepumiem ar vaniļas garšu. Nedodu ne pieci, ka Laima tuvākās stundas laikā izdomās gatavot prozit konfektes, bet zem logiem kāds vilks šokolādes (vai kādas nu viņas tur) cigarellas.

Vakar visiem rekomendēju vokāli instrumentālā ansambļa Elbow dziesmu Grounds For Divorce (giča pēc piedziedājuma mani padara nestabilu).
Tad lūk, šodien sapratu, ka esmu uz viņiem uzkāries pilnīgi un galīgi.

Lūk otrs favorīts Elbow: An audience with the Pope . Pie šī gabša frizūra liegi šupojas vējā.

Pieļauju, ka tas nav īsti normāli, bet vēl no senām panku dienām esmu mēģinājis sastādīt savu bēru ceremoniju muzikālo repertuāru. Tipa, nevis nolieciet man blakus plīša lācīti ar melnu banti, bet uzlieciet šitos gabšus. Pagaidām vēl fiziski neesošajā saraksta ir, piemēram, Sinatra ar My Way un vēl saujiņa sirdi plosošu dziesmiņu.

No vakardienas "sarakstam" pievienots Leonard Cohen: Tower Of Song.

Bet ko es šodien izdomāju. To, ka afterpārtijā pieprasu šo dziesmu kaveru skanēšanu. Sids Višus ar My Way, Niks Keivs ar Tower of Song, u.t.t..

Urā, līdzpilsoņi! Urā!

Jūtu Laimas šokolādes smaržu!

Tas, ka aktuālās vēstules, tieši divas, nosūtīju vēl pirms stundas, bet visu atlikušo dienu salīdzinu TvNet un Apollo horoskopus un ziņu slejas, būtu nieks.
Tagad pārmaiņus lūru debesīs un uz velosipēdu, debesīs un uz velosipēdu.

Neliels mākoņu daudzums. Vārdadienas Estere, Hermīne.

Tanki dubļus nebaidās.

Ironisks ir fakts, ka šodien vienīgā reize, kad uzņēmu šķidrumu (ūdeni) bija vēl no rīta mājās. Kantorī no Venden esam atteikušies, bet krāna ūdens te ir reti negaršīgs. Tajā pašā laikā aiz loga šķidrumu pakaļ sviež, kas slāpes liek izjust pastiprināti.

Rūpīgi pētīju lietus līšanas leņķi attiecībā pret vēja brāzmām, un mēģinu veikt aprēķinus cik tā labuma man būs uz lodžijas no atvērtajiem logiem, un cik no augšējiem kaimiņiem. Pētījumus nedaudz apgrūtina tas, ka neatceros vai guļamistabā logs ir atvērts vai nē.

Fantastiski ripot šādā laikā, pēc lietus. Tikai izmetot līkumiņu gar Biķernieku mežu, kur ripoju ātrāk, dabūju smilšu graudiņus starp zobiem, bet tas tak štrunts.
Un bremzēšana arī jautrāka.

Uzskatu, ka čigāni ir baigais fenomens, tomēr. Viņi būtu jāliek un jāizrāda muzejos.