Pērkons - 13. Jūlijs 2009

Šodien, lieku reizi, pārliecinājos, ka esmu reti riebīgs tips. Proti – nemēģinu uzturēt sarunu ar tādiem cilvēkiem, ar kuriem nav kopīgu tematu. Varu būt kamielis, kas ne ēd, ne dzer pat pieklājības pēc - pilnīgs vājprāts. Viss ko daru ir pēc noklusējuma nesaprotami, jo man, kā ļaudis stāsta, ir smags raksturs. Un pat no "puķkāposta" es atteicos - tas vispār ir nepieņemami.

Visiem sūtu muzikālus sveicienus.
Katrs izvēlās kādus.

Vakar, atdarot par jāningā aizņemto, visu dienu dungoju:

Cik žēl, ka mēs esam tik maz cik mēs esam un vairāk mēs nevaram būt.
Tam iemesls loģisks vai tīri ibioloģisks, bet fakts ir, ka vairāk mūs nav!

Kamēr es ar savu apnicīgo garlaicību neesmu jūs pavisam iedzinis kapā, piedāvu jūsu acīm Lēdijas nākamo Itālijas apcerējumu:

Kādam par prieku, bet kādam par nožēlu varu paziņot, ka mana Itālijas atmiņu vacelīte vēl nav izsmelta. Par Itāliju man neļauj aizmirst kāda sen uzrakstīta grāmata, kuru lasu par spīti tam, ka nav diez ko interesanta. Runa ir par Dantes „Komēdiju", kas tapusi nieka 14 gadu laikā (1307-1321).

Lasīt vēl »

Mani ļoti mulsina dažādu lietu iedalījums "stilos".

Šobrīd esmu uzkāries pie formulējuma "neobaroka, neogotikas un art nouveau stila apvienojums.".
Kartupeļu, zaļo zirnīšu, gaļas, olu, marinētu gurķu, sāls, piparu, majonēzes, krējuma, mārutku un sinepju apvienojums ir "salāti", bet kas ir tas?

Liesmojošās gotikas un funkcionālisma apvienojums.

Laika notriekšanas nolūkos meklējam vismaz trešo uz pokera spēli dzīvajā.
Lokācijas vieta – Purvciems. Par laikiem vienmēr var vienoties. Uz naudu nelietojam. Tīri sporta pēc.