Pērkons - 6. Aprīlis 2009

Kā gadījās, kā nē — svētdienas rītā noskatījos britu seriāla «Ashes to Ashes» ievadsēriju.

Jau pēc pirmajām filmas minūtēm, kamēr notikumu gaita vēl nav sākusi attīstīties, bet kamera, pagriezta ar objektīvu pret debesīm, defilē pa pilsētas ielām radot tādu karuseli, ka galvas reiboņi spētu novest līdz nelabumam, ir skaidrs, ka filma nebūs vienkāršs krimiķis.
Turpinājumā sižeta dzīpariņš tinas ierastas krimināldrāmas pinuma krustā, taču līdz zināmam brīdim. Brīdim, kad galvenajai varonei ļaunais ielaiž lodi pierē un viņa "atjēdzas" astoņdesmito gadu sākumā. Te, nu, es apreibu tiktāl, ka gandrīz izvēlos no dīvāna.
Brīžiem spokojas klauns no Deivida Bovija vāciņa, skan "Heijā, astoņdesmito" muziciņa un to papildina pilnīgi psihodēlisks sižets.

Detektīva Hanta harizma un sarkanais Audi quattro duetā ar detektīvi Aleksu Dreiku, kura, patiesībā, atrodas komā ar lodes izraisītiem šizofrēniskiem murgiem, liks man noskatīties vismaz vēl vienu «Ashes to Ashes» sēriju.

Katrā īstenā Rīgas daudzdzīvokļu namā ir vairāki spilgti personāži, kuri pelēko iedzīvotāju dzīvi mēdz iekrāsot tumšākos un gaišākos toņos.

Tā, piemēram, katrā normālā namā ir vismaz viena kaķu tante un kāda cita tante ar nelabu smaku un mazu plušķi, kura riešana vien ir vārgs kvekšķis, bet izskats tāds, itkā pusi mūža būtu lietots kā tualetes papīrs, tādā veidā kažoks no sniegbaltas krāsas ir pārvērties par brūngani pelēku kamzoli.

Lūk, mūsu mājā kaķu tante, ar tik skanīgo vārdu — Tekla, dzīvo kaut kur zemāk. Istena dzīvo radībiņu mīļotāja, un vienmēr visa tāda svarīga uzzīmējas turot sausās barības trauciņu. Bet dievs ar viņu, ar to Teklu. Taču tante ar nelabo smaku dzīvo mūsu stāvā, nevis kaut kur tur zemāk vai augstāk. Un šis apstāklis reizēm mēdz uzdzīt nelabumu.

It kā cilvēks nav slikts — caur durvju actiņu pieskata mūsu dzīvokli un, pieļauju, ved stingru uzskaiti par visiem apmeklētājiem. Tomēr tas aromāts, kas nāk no viņas dzīvokļa, kad tiek atvērtas durvis, lai mums pavēstītu ko vitāli svarīgu, ir no kājām triecošs. Šī iemesla vadīti mēs uz durvju kliņķa, no ārpuses, izkārām aromatizētāju ar pietiekami spēcīgu lavandas smaržu, kas nomāca visas citas smakas tuvāko piecu metru rādiusā.
Karājās tas aromatizētājs neviena netraucēts uz kliņķa nedēļu. Līdz vakardienai, kad tika secināta mazā štrunta neesamība uz roktura. Nu, neko. Noplātījām rokas — ka nav, ta nav.

Taču štrunta mistiskās pazušanas izskaidrojums pār mūsu stāviem nāca nelabi smakojošās kaimiņienes izskatā, kura jau steidzās no sava dzīvokļa atvērtajām durvīm mums pretī ar bažu nomāktu vaigu. Un ņēmās stāstīt cik labu darbu izdarījusi, cik ļoti uzmanīgi vērojusi mūsu durvis un pamanījusi biedējošo karekli uz roktura. Es taisni vai stādos priekšā ar kādu sapiera uzmanību smakojošā tante ir iznīcinājusi lavandas štruntu, kas tik ļoti liek domāt par bandītu roku darbu, lai gan no skata atgādina informatīvo materiālu uz viesnīcas numuriņa durvīm ar tekstu «Netraucēt! Numuriņā kniebjas.».

No vienas puses patīkami, protams, kad kāds uzmana manus apartamentus, bet no otras puses, kā teica Lēdija, :" Viņa varēja to štruntu sev iekārt kaklā un nēsāt kā rotu!".

Nu redz – velo sezona ir atklāta. Mājas – darbs, darbs – Abula – mājas.

Jā, jā. Šodien, krodziņā iepretīm dzimtajai 64. vdsk., tika atklāta arī alus lietošana svaigā gaisā. Vēl tikai priekš vēstures mēslaines jāatzīmē tas, ka pagājušajā sezonā tika nobraukts 1021 kilometrs. Un vēl, turot cloned_pt doto solījumu, sev pierakstu, ka jānoskatās Edgara Vraita garadarbu «Shaun of the Dead».