Pērkons - 9. Februāris 2009

Izrāvums no stāsta, kas nekad netaps.

... bet pēdējos dzīvos izglābs liliputs, kurš augumā nav lielāks par dobermani, un kurš otru liliputu, no naidīgi noskaņotās gringo saimniecības, iespundē mājā, bet ēku aizdedzina, taču pirmo liliputu ierauga gringo roklaiža, kurš sāk mazajam vīrelim dzīties pakaļ izkliegdams :" Cik tu tālu aizskriesi tāds maziņš, lai gan tev ir piecas minūtes forā" . Un liliputs skrien pa nu jau iekopto dārzu, klupdams, krizdams un ķerdamies aiz gerānijām. Taču roklaiža viņu noķer un nošauj. Pēdējais ko liliputs redz ir — aiz saimniecību norobežojošā žoga esošais golfa laukums.

Trolejbus, dzīve ir skaista, pilns līdz ūkai. Vienvagonīgais. 1/2 ceļā ievēroju, ka aiz viņa, dzīve ir skaista, brauc viens divvagonīgais. Piedevām, kundzīte gados mani nosauc par onkuli, bet pie tā jau pierasts. Pārnākot mājās secinu, ka, dzīve ir skaista, no rīta aizmirsu iznest atkritumus, līdz ar to dzīvoklis, dzīve ir skaista, smaržo nevis pēc skuju ekstrakta, bet zivju galvām. Nesot miskasti, dzīvoklī,dzīve ir skaista, stikla durvīs ieraugu drēbju pakaramā siluetu, kur,dzīve ir skaista, pakārts mētelis un cepure, līdz ar to rodas iespaids, ka dzīvoklī pēkšņi ir vēl kāds – gandrīz ar sirdi aizgāju, dzīve ir skaista. Braucu lejā uz atkritumu telpu, bet tur - kopš jaunā mājas apsainiekotāja - miskaste ir aiz durvīm nevis izbīdīta ārā. Smuki, protams, bet, dzīve ir skaista, tā telpa ir tumša – redzēt ne ekskrementa nevar. Un ejot iekšā,dzīve ir skaista, kaķis melns, vai vairāki, mani pamatīgi nobiedē.

Lieki piebilst, ka tagad, dzīve ir skaista, drebinos caurvējā, lai izvēdinātu mājokli.