Pērkons - 7. Oktobris 2008

Es izgāju pa ēkas durvīm, kas ved uz pagalmu. Pavisam vienkāršu pagalmu, kuru no trīs pusēm ieskauj pirmskara ēkas, bet zemi klāj smilšaina putekļu kārta.

Ēkā, kas atradās pa labi no durvīm no kurām iznācu, dzīvoja rokgrupa «Bombasas». Pavisam jauna, bet jauniešu vidū ļoti atzīta grupa, kuras galvenais varonis, jeb Solists — tā viņš sevi dēvēja, mūžīgi staigāja tumši sarkani melni rūtotā kreklā, kam norautas piedurknes. Un viņa mati bija ogles melnumā, un saveidoti Elviss cienīgā frizūrā. Uz pārējo dalībnieku fona Solists izcēlās gana pienācīgi, jo bundzinieks izskatījās pēc astoņpadsmit gadus veca zēna, kurš lielveikalā kārto preci plauktos. Ģitārists līdzinājās jaunietim, kurš pirmo nedēļu strādā bankā un ir iedomājies, ka balināta emo frizūra klerkam piestāv. Basģitārists bija mežcirtējs. Grupas logo un talismans bija animēts Tasmānijas velns, kuru es biju redzējis tikai pāris reizes, kad viņš apgalvojot, ka steidzas paspēt uz krāsainajām statiskajām vētrām izjoņoja no pagalma.
Īsāk sakot, grupa bija iecienīta jauniešu vidū, tāpēc nevienam ēku iedzīvotajam nebija pārsteigums pagalmā ieraudzīt spiedzošas meitenes, kuras prasa autogrāfus. ( Turpināt lasīt )

pērkons.lv

Es saprotu, ka Swedbanku ir ķērusi problēma, taču šobrīd mani uztrauc jautājums — Vai es dabūšu to viņu solīto tosteri?!