Pērkons - 31. Augusts 2006

Lūk, par ko es aizdomājos. Braucu uz darbu, un gandrīz uz asarām pavilka. Kāpēc? Es skrienu , cīnos ar pašu nelabo, bīdu ģēlas un visādi savadāk izpildos. Aber vecāki nav redzēti no Jāņiem. Sazvanos vidēji reizi mēnesi un tā. Bet tas viss ir štrunts. Es savā aizņemtībā, vēl nekad savā mūžā neesmu pateicis, cik ļoti viņus mīlu. Šķiet tas būtu tā dumji, tā meitenīgi. Taču neesmu pat uzsitis pa plecu sencim, un pateicis cik ļoti daudz viņš man nozīmē. Laikam es nemāku tā vienkārši pateikt, ka viņus mīlu.