Stormy weather

iespējams, ka esam pārāk līdzīgi, lai būtu saderīgs pāris.

Sat, 05 May 2012 20:34:13 GMT

iespējams, ka esam pārāk līdzīgi, lai būtu saderīgs pāris.

Liekie simts lati

Wed, 24 Aug 2011 06:20:22 GMT

Ak, ak, ja man būtu kādi lieki 100 ls, es labprāt tos notērētu sapērkoties laicīgi biļetes Lielajā Ģildē gaidāmajiem koncertiem. Var jau būt, ka pirkt uz Zmiemassvētku koncertiem ir mazliet par agru, taču, ja ne tagad, tad vēlāk tiešām būs atlikušas tikai biļetes par 25 Ls un to jau nu uz dekrēta naudas dzīvojoša māmiņa diez vai var atļauties. Vēlos ieplānot jau laicīgi un salikt sarkanas atzīmes sev kalendārā, kad gaidāms kas jauks un tīkams, citādi pašreiz visa gatavošanās uz "klanu apvienošanos" kā uz pasaules galu. Jādomā, ka tas gan būs jaunas pasaules sākums.

p.s. esmu pamanījusi, ka lielākoties pie mood es atzīmēju "calm". Varbūt tai manai paziņai, kura teica - tu esi tik mierīga - nudien bija taisnība.

stress

Thu, 28 Jul 2011 20:17:44 GMT

Par kaut ko gribēju pažēloties... hmm. Kas tas varētu būt... Vai mana nožēlojamā dzīve bez seksa un mīlestības?
Tas rosina nervozēt par lietām, kuras nevaru ietekmēt; slikti gulēt naktīs, domājot, ka sērijslepkava, ja ne gluži ir jau manā kāpņu telpā, tad noteikti jau ceļā. Uhh, negribu sliktās vairāk sliktās ziņas. Slikti panesu.

Auskari, kas nav no zelta, un šampanietis, kas man negaršo!

Thu, 28 Jul 2011 20:12:30 GMT

Uzmetu lūpu. Klusām. Tas, protams, nevienu neinteresē.

Varbūt nafigfor likvidēt depozītus, t.i. izņemt un ar Sprīdīšpauniņu doties uz Jaunzēlandi?

visādas gudrības

Thu, 28 Jul 2011 20:04:51 GMT

Dzīve esot gara.
Gadās visādi.
Gadās abiem.

Tas esot jāpatur prātā pirms steigt "sasist abru."

Auskari, kas nav no zelta, un šampanietis, kas man negaršo!

Thu, 28 Jul 2011 20:02:44 GMT

Uzmetu lūpu. tas, protams, nevienu neinteresē.

Buutiskais

Tue, 10 May 2011 19:56:20 GMT

Miegs, rutiina. Kliju piiragi neizdevushies. Berninshs gulj. Gribejaas rakstiit, bet nunnav ko.

retrospekcija. nepabeigta.

Tue, 15 Mar 2011 12:21:20 GMT

Pēdējās naktis trīs domu pavedieni mani ieaijā miegā. Viens par kleitām un ekskluzīvu zīmolu sarkanām somiņām, kuras man noteikti vajag iegādāties. Otrs - par manu brīnišķīgo bērniņu, kurš katru dienu top man vēl mīļāks savu saulaino raksturu, guldzināšanu, smaidiem un sajūsmas saucieniem. Un trešais... trešais par sākumu. Mūsu skaisto sākumu. Domāju, jāpieraksta. Aizmirsīsies citādi. Lai skumīgos brīžos ir ko atcerēties par laimīgajiem. Par to, kā jūnija pēdējā nedēļā staigājām pa Jūrmalu. Skatījāmies izstādītos motociklus. Saķērušies rokās, runājām maz. Pārrunājām ko nebūtisku. Bija tik labi vienkārši tā kopā būt. Man bija pelēkā garā kleita un dzeltenā jaciņa. Kleita pinās pa zemi, un es to pieturēju nu gluži kā princese. Eiforija. Tā laimes sajūta, no kuras var dabūt sirds lēkmi. Viņam bija sarkanā baika. [Tā vecā un novalkātā, kuru tagad skapī noraku, lai neatrod un atkal neuzvelk.] Tvarstījāmies un murcījāmies pa pludmali, pa mazām ieliņām līdz nonācām atkal līdz auto. Ko nu? Mājās negribās vēl doties, jo gribās taču kopā. Un ir piektdiena. Braucam uz Rīgu atpakaļ. Pēc nelielas murcīšanās mašīnā viņš saka:
- Negribu vēl līdz galam būt ar Tevi atklāts...
- Vai man sāpēs?
- Sāpēt var tikai man. Paliec pie manis pa nakti.

Allaž ar tīksmi Tevi uzlūkoju, bet nekad nebiju par Tevi domājusi tādā kontekstā - Tu un es kopā. Tik pēdējās nedēļās uz Tevi citādi paskatījos.

zeķītes

Tue, 15 Mar 2011 11:42:19 GMT

Lielveikalā stāvēju pie bērnu pārtikas plaukta. Klusām vecenīte krieviski piedāvā zeķītes. Rāda zilu zeķu pārīti. Samulsu. Man jau meitiņa. Un vispār tā mazliet jocīgi, ka veikalā kāds no somas piedāvā ko iegādāties. Neattapu krieviski atbildēt. Viņa saka - varbūt zini kādu, kam noderētu. Kaut vai mazliet naudas lai iedodot maizei. Rāda tukšu grozu. Viens mirklis un viņa pazuda. Izskatījās, ka viņai neērti par savu lūgšanu.
Gluži kā pasakā, tikai nepatīkamām beigām. Kaut es būtu nopirkusi tās zeķītes. Vai nenopirkusi, bet iedevusi viņai kādu latu. Vispār kumoss iesprūda pēc tam kaklā. Sieviete lūdza maizei. Izskatījās tiešām, ka maizei. Un es neiedevu. Tā nu es tagad esmu "naudas maizei neiedevēja".

...laimīga māmiņa. Saule spīd. Bērns spļaudās.

Tue, 15 Mar 2011 08:52:04 GMT

kas gan ir mūsu valsts budžets pret pašreiz Japānā notiekošo traģēdiju... Lieku reizi atgādinājums pārējiem zemes iedzīvotājiem, kuriem paveicies dzīvot ne tik seismiski aktīvā reģionā, un vispār - priecājies par katru dienu uz šīs zemes, jo tu nezini, kad tavs laiks apstāsies.

Mārsila tēja

Sat, 08 Jan 2011 23:56:51 GMT

Mani mīļie - lielais un mazais - dus lielajā gultā līkumiņā, fēnam maigi dūcot fonā. Kāds rakstīja, ka mīlamā persona miegā esot vēl mīļāka. Aizkustinoši? Varbūt :) Pārkāpu GI, apēdu konfekti. OK, veselas divas šokolādes balzāma konfektes.
Anyway mums abiem ir jauni snowzābaciņi, kas ir papildus motivācija doties uz kalnu. Savukārt bērniņam ir iegādāts "aktivitātes centrs" :)) Tas sajūsmina vecākus vairāk nekā mazulīti.
Nu man vajadzētu arī iet gulēt, jo miegs nāk ļoti. Bet es nakts dzīvnieks.

||

Fri, 07 Jan 2011 23:49:49 GMT

Lūsīts ir mīļš. Reizēm ir tik forši. Jokojamies. Vārdu spēles.
Viņš vienkārši ir lūsīts :)
Arlabunakti.

Vēlēties

Sat, 01 Jan 2011 11:49:15 GMT

"Es gribu tādus auskarus, kā viņai. Nu tādus riņķus, tikai lielākus. Un no zelta," - izrādes starpbrīdī čukstēju.

Reiz ievēlējos to puisi. Un viņš mani aicināja, bet es nezināju, ko ar viņu iesākt. Tad es vēlējos vēl daudzus citus notikumus, puišus un pavērsienus, kas viņus atstūrētu līdz manām durvīm. Un nudien lielākā daļa velmju piepildījās. Nesen pēc šķiršanās ( pavisam parastas, ar sāpēm, pārdomām, eksistenciālu izmisumu, svaiga gaisa malku pēc raudām un spirgtumu, ko sniedz jauniegūtā brīvības sajūta) es gribēju izrevidēt dzīves telpu no "atgādinātājiem", sienas bija atmiņu piesūkušās, gribējās tās nokrāsot. Vispār negribējās tur darīt neko; vienkārši nenākt mājās. Tad es vēlējos dzīvokli Vecrīgā un kaķi. Tiešām. Bez jokiem. Un tas pats pie manis ieradās. Ne gluži tādā veidolā, kā biju iztēlojusies. Atnāca ar visu kaķi un kaķa saimnieku. Es ievēlējos meitiņu. Klusi saucu viņas vārdiņu spilvenā, līdz viņa pieteicās.
Ko lai no tā visa secina? Lai Tevis pašas nesajēgšana, ko vēlēties, nesabojā to jaukāko, kas Tev ir? Nez, varbūt jau... Taču es zinu, ko vēlos, tikai nezinu, kā atrast tādu, kurš spēs to piepildīt. Varbūt ievēlēties stiprāk?

Cidoniju ievārījums beidzies. Suns pagalmā vaukš kretīniski, kamēr vīri sniegu tīra. "...un sirds tā laimīgi pukst man."
Nu tad laimīgu ;)

Nekā jau nepietrūkst

Sat, 01 Jan 2011 11:41:48 GMT

Ir saule, debesis,

Un maize abrā rūgst.

Un bērni dzimst -

Nekā jau nepietrūkst.

Bet skaidri jūti,

Pirmais sniegs kad snieg,

Ka nepietrūkst,

Bet arī nepietiek.

Jo tas, kas dabūts,

It nekur nav liekams,

Un tas, kas liekams,

Ir tik nepietiekams.

Un tad, kad zvaigzne krīt,

Tā it kā iekož:

Viss nepaliekošs ir

Un nepietiekošs.

winter - horses

Thu, 30 Dec 2010 13:10:43 GMT

Atkal gribas klausīties Tori Amos. Tas nav uz labu.

Holy grenade - dreams of freedom

Thu, 30 Dec 2010 12:52:50 GMT

...apelsīns piebikstīts ar krustnagliņām, apsiets ar striķīti, kurā vēl ievērta kanēļa miziņa, un virsū vēl egļu zariņš. Lūk, karstvīna "bomba". Pēc skata atgādina "holy grenade" no Tārpiņu spēles. Tātad, ko es vispār gribēju teikt... Vakar bijām draugu vakariņās. Mans vecais vēl joprojām valkā manis dāvāto kreklu, vesti un auskarus. Sievai tas laikam neienāk prātā. Ko tad metīs ārā tādas labas lietas? :)) Viņi abi ar sievu ir baigie mīluļi. Viens otra cienīgi. Vispār viņiem abiem pamatīgi noveicās. Man šķiet, ka to, cik ļoti patiesībā, viņi nenojauš. Cūkas laime - tā tas laikam saucās. Ne es cūka, ne man laime. Varu sākt gatavot geišas namiņu, kā jau sen senos laikos fantazēju - ar buduāru sev (kur atļauties visu, ko sirds kāro, gan aizskarus, gan ādas dīvānu) un daudzām istabiņām saviem bērniņiem no dažādiem krāšņiem vīriešiem, kuri visi kā viens būs "superkrāni" ar visām no tā izrietošām sekām, t.i. nevarēs baigi uz viņiem paļauties. Man jau neko nevajag, tikai to, ka priceless - siltumu un mīlestību :p Arī fizisko. Jāpaklausas Pampkini. Raindrops. Kā lai atrod izeju no šī sastrēguma... Doma par šķiršanos uz mirkli liek justies tik... brīvai. Darīt tik daudz ko. Atkal sev jāatggādina, ka nav viss jāzaudē, lai saprastu, ka esmu brīva jau tagad darīt diezgan daudz. Vienam paziņam dienasgrāmatā bija ierakstīt kareivīgā pussaudžu maksimālisma stilā - Nost ar visu, kas kavē personīgo izaugsmi. Neesmu pārliecināta, ka šī būtu izaugsme. Varbūt pat regress, bet reizēm baigi gribas visu triekt pie vella mātītes. Tētis teica, ka dzīves uzdevumi iet pa spirāli. Ja reiz šo neesmu atrisinājusi, tad tas atnāks atpakaļ vel grūtāks. Nu nez, vai daudz grūtāks tas vairs var kļūt. Iespējams jau vienreiz pieņēmu vieglāko lēmumu. Šķirties ir vieglāk nekā labot.
Vecis man uzdāvināja čībiņas. Ne jau ziemassvētkos. Tāpat uzdāvināja. Ikdienas lietošanai. Ir praktiskas, ērtas, ne pārāk seksīgas. Kaut kas līdzīgs vaļiņkiem :))) It kā mīļi un gādīgi, bet nevaru saprast, kā uz šādām lietām reaģēt. Ceru, ka dāvanas nekļūs "omīgas" un "opīgas", kaut arī es pati arī neesmu baigos uzdevumu augstumos ar oriģinalitāti. Ai, stereotipiskas dāvanas vīrietim - kaklasaites utmldzigi, un mana īpašā dāvana vecim no ebay vēl nav ieradusies. Kavējas jau 2 nedēļas. Forši, ne? "I want my money back." Gribējās uzdāvināt kaut ko paliekošāku par kaklasaiti vai smaržām šajos ziemassvētkos. Meitiņas pirmajos ziemassvētkos.
Bērniņš ir tik jauks un tik mīļš. Pamostas naktī, ieraudas, bet tad atkal tā smaida. Kā lai es dusmojos uz bērniņu, Dievu vai likteni? ja man ir viņa, sen aicināta, klusi izsapņota, maza, mīļa meitenīte, meitiņa man pašai sava. Gada neticamākais pavērsiens viņam. Nudien.
Lūk atcerējos, arī ironiski. Kad šķīrāmies, vecis teica, ka gribot viens, kaut gan tā nebija gluži taisnība. Viņš gribēja neatkarīgi drāzties apkārt un tad atgriezties pie manis kā varonis. Teicu, lai pakonsultējas ar vientuļajiem, vai ir tik forši. Teica, esot apjautājies. Reizēm esot vientulīgi, bet tā jau var dzīvot. Kā Ziedoņa dzejā "... var jau.." /Bez mīlestības nedzīvojiet/. Un es teicu, ka esmu pārliecināta, ka arī šis vientuļnieks būtu priecīgs, ja kāda viņam bērnu dāvātu. Lūk, domas un darbi.

Le petit dejeneur

Sun, 19 Dec 2010 17:53:27 GMT

Šorīt brokastīs vecis pagatavoja ceptu kamambēra sieru ar brūkleņu ievārījumu. Lēnām uz pannas izkausēts viducītis un tieva siera miziņa, kas to satur kopā. Dievīgi gardi. Servēts uz kantainā šķīvīša ar deserta dakšiņu. Tik trekni un garšīgi, ka pat mazliet izlaidīgi :)

p.s. vakar bija "cūkgaļas zobens" - servēts karsts, ciets zem segas :D

Mīlestība numur 2

Sat, 18 Dec 2010 16:39:04 GMT

Vakar nosauca mani par Lauru. Neko neteicu. "Tu vari krāsoties, cik tu gribi..."
Vai man bija patīkami? Necik. Toreiz, kad atradu plauktā vecās sudraba dāvanu, noglabātu kā relikviju, gan asaras saskrēja acīs. Varbūt vajadzēja kaut ko teikt. Tas šķiet tik pašsaprotami, ka man tas ir sāpīgi. Es taču visu redzu un dzirdu. Arī vecās "svētbildi" uz plaukta gada garumā. Savā dzīvoklī visus veco attiecību nospiedumus novācu un notīrīju, lai būtu tīra vide jaunajām, lai nekas nedurtos sirdī, nebūtu dzeļošu šaubu.
Smalkjūtīgi klusēju. Bail, ka tik nesanāk tā klusēt līdz kapa malai. tikai ļoti negribas tādu attiecību fiasko kā vecmāmiņai vecumdienās.
Bērni ir mīļi, bet tiem sava vieta. To īpašo vietu sirdī, kur jābūt vecim, tie nevar aizpildīt.
Mīlestības var būt daudzas un katrā var justies īpaši. Manī nav greizsirdības. Reizēm tik piezogas skumjas, ja nejūtos mīlēta.
Vakar redzēju veca uzšāvēja jauno draudzeni. Tomēr ir kaut kas mums līdzīgs. Viņam viena gaume. Un pārsvarā viņa sievietes ( vismaz man zināmās) ir tiešām foršas, īpašas, skaistas un talantīgas. Man pat šķiet, ka es gribētu sev tādas sirdsdraudzenes, ja vien spētu ar kādu draudzeni uzturēt pietiekoši noturīgu draudzību. Un labi, ka izšķīrāmies toreiz tā piespiedu kārtā, nenomuļļājot kaislību līdz puņķainam nobeigumam. Tāpat nekad nebiju uz viņu lūkojusies, kā uz iespējamām ilgstošām "auglīgām" attiecībām. Varbūt tas viņu aizvainoja. Anyway... mans anonīmais asaru spilven, brīžiem es pieķeru sevi pie domām par atkāpšanās ceļu... man vēl nepienākas justies tik vecai un iedzītai kaktā. Rutīna nejaukā veidā ir mūs saslēgusi. Stindzinoši. Reizēm protestēju, bet tad aizbāžu muti ar vafelēm, šokolādi, riekstiņiem.
Trūkst tās brīvības sajūtas, par kuru ar tēti runājām. Liekas, ka vienatnē esi brīvāks un vri daudz ko vairāk darīt. Divatā jāsaraujas. Šobrīd liekas, ka es visu laiku saraujos, nevis atklāti saku, lai man palīdz izdarīt šo vai to, nomazgāt traukus, izkārt veļu, mīlēties, kad gribās, utt.

Ķirbis ar šalotes sīpoliem un kanēli

Mon, 13 Dec 2010 14:27:45 GMT

Vakar tika iegādāta egle podiņā un arī Ziemassvētku zvaigzne. Manam prieciņam. Sēž krāšņa un sarkana uz palodzes, samērās skaistumā ar sniegpārslām aiz loga. Šodien bērniņam 3.mēneša dzimšanas diena. Jau ceturto daļu gada sirdsāķītis ir ar mums un rausta īstās "stīgas".
Rociņas, kājiņas tuklākas un tuklākas kļūst. Drīz atgādinās sardelītes. Sēž savā tronītī un, rozā mēlīti izbāzis, pilda autiņbikses jaudīgu skaņu pavadījumā. Galvu jau arī tur diezgan labi augšā. Skropstas brīnumgaras. Būs mantojusi no tēva skaistās acis. Koķetērija laikam drīzāk no manis, kaut gan neviens šajā ziņā nav bez grēka. Mana "kopdzīve" dāmām patīk, un "ķopdzīvei" patīk koķetēt ar dāmām. Es vairs tik daudz neatļaujos. Ne jau tāpēc, ka kaut kas būtu mainījies manās vēlmēs vai uzskatos par uzticību attiecībās. Ar to viss kārtībā. Negribas skandālus.
Vakar bijām uz koncertu Nakts Lūgšana, kas pa pusei izrādījās nebaudāms, bet gregoriāņu dziedājumu daļa bija visnotaļ dvēseliska, spēcīga; tāda, kas atraisa domas plūdumu. Un, lūk, es apraudājos maķenīt. Pa kluso ieslaucīju "kopdzīves" plecā trīs asaras. Kaut kas tajās baznīcu velvēs ir tāds, kas mirstīgajiem raisa svētsvinīgas jūtas. Man reizēm likās, ka esmu bezjūtīga un, ka manas emptāijas spējas ir visai apšaubāmas. Tā man likās M bērēs un todien, kad piedzima bērniņš, jo likās, ka raudāšu prieka asaras, bet laikam biju pārāk nobijusies, vai bērnam viss kārtībā. Nez, laikam vakar saraudājos ne jau no skaistajiem dziedājumiem, bet aiz savas nīkulīgās, mietpilsoniskās esamības un attiecību neveiksmes dēļ.
Telefona zvans. Viss, aptrūkās man apziņas plūsma. Izdzeršu tēju, parunāšos ar bērniņu, izpušķošu egli. Varbūt brauksim uz kalnu [kaut es labāk sportotu mājās zem segas divatā]. Tad jau vēl slaukšanas darbi :p

GI Joe!

Fri, 10 Dec 2010 13:57:09 GMT

šodien nolēmu sevi piespiest taisīt salātus katru dienu, nu vismaz katru otro. Bērniņš ir mani izlutinājis - ēdu visu! Kūkas, šokolādi, sulas, sīpolus svaigus, arī citrusaugļus utt. Un nav nevienas pumpas meitiņai. Glīts kā vaska lellīts - tik bezgala mīļš un smaidīgs bērniņš. Visaizkustinošāk viņa izskatās tieši barošanas laikā. Tāds mazs dzīvnieciņš pieķēries man pie krūts pārtikas nolūkos, čakli šmakstinās :) Dīvaini kausē pakrūtē :)

Lavandas vannošanās un putenis aiz loga

Fri, 10 Dec 2010 13:44:48 GMT

Šorīt agri piecēlos, ap 8iem. Maigajā satīnā satinusies vārīju kumelīšu tēju. Ārā gaudoja vējš, un negantās brāzmas bija aizputinājušas guļamistabas logu līdz pusei ciet. Klusām nospriedu, ja liktenis laipni atvēlēs man laimīgi vēl kādu strēķīti dzīvot, tad šādos ziemas rītos došos ārā tīrīt sniegu pirms bērni dodas uz skolu.
[Es ticu, ka varu uzveikt slinkumu, un es ceru, ka man būs vēl bērni. Pst!]
Tad palūkojos pa logu, un ieraudzīju savu mammu, kura ar apskaužamu enerģiju, ārkārtīgi gudrā suņa sajūsmas vaukškiem skanot, škipelēja taciņu sniega laukā līdz malkas grēdai. Lūk. Te kaut kas bija no Tā īstuma.

Bērniņš nemanot ir manī atklājis jaunu vieduma un labestīguma dimensiju, par kuras eksistenci agrāk nojautu, taču neizpratu. Bail teikt - neizpratu tik labi, jo varbūt tagad tik to sāku apzināties. Laikam "labāk" ir piemērotāks vārds. Tāpat vēl nevaru reizēm savaldīties, it īpaši attiecībā uz māsu, bet vairos gan kādu tīšuprāt sāpināt, jo dzeļot kādam, ko mīli, sanāk sāpināt pašai sevi.

Bērniņs vakar iesmējās pirmo reizi - skaļi un vairākas reizes. Sirds kūst. Kā pie mums (tik depresīviem vecākiem) nolēma atnākt tik saulains bērns? Bērniņš izvilinās daudz smaidus un izglābs omu. "If you rescue me, I'll never have to be alone again... " Tā ir tik ļoti taisnība. Un man gribētos to vairāk nosvinēt, jo tas ir tik ļoti svinēšanas vērts. Būtu gribējies svinēt gan savu palikšanu stāvoklī, visu grūtniecības laiku un arī dzemdības ar smaidiem un laimīgām nopūtām.

priecigus svetkus, bl@#g

Thu, 18 Nov 2010 13:20:19 GMT

es domāju katru dienu par šķiršanos. tiešām. kopš "teātra" strīda, kas bija pirmais pēc Dzimšanas dienas. Un tad atkal ir tā mīlīgi un jauki. Taču pa īstam nevar noticēt. Kā Tētim un Mammai, Dievam vai liktenim; kādam kas nepievils.
Tik cepu kūkas līdz nelabumam, gatavoju, katliņi šņākuļo. Tīru un kārtoju virtuvi, jo reiz kaut kur lasīju - ja virtuve ir kārtbā, tad ar laulību ar viss kārtībā. Pēc iepriekšējās šķiršanās mana virtuve bija ļoti kārtīga, jo tur nekas netika darīts. Vakar nodzīvojos savā kulinārijas pasaulītē, gatavojot neticami sarežģītu kēksu ar augļiem. Un garšo arī tas ne tik gardi, cik pūļu ieguldīts to gatavojot. Torte Cielaviņa to pārsit vienā setā. Principā nezin' kāpēc man tādu ievaidzējās uzmeistarot. Varbūt, lai parādītu savus kulināres "muskuļus" :D Samācītos visvisādas ekskluzīvu, izsmalcinātu recepšu pagatavošanu - bešamel un konjaka mērces, cepešus, trušus un pīles. Lai beigās visu triektu pret sienu. Tas nav tas, kā dēļ "zvēri raka Daugaviņu". Pensionāru dzīve. Count down. Un tas būs arvienu grūtāk un sarežģītāk. Izšķirties. Šoreiz nedomāšu par to, ko domās citi. Neslēpšos no Tēta, jo tieši viņš mani izrāva no dziļākās bedres pagājuša lauztās sirds gadījumā. Vai tā sievietes gudrība, ko viņš pieminēja, ir spēja pārdzīvot šo te, nesasitot abru? Abru var sasist, vai var lēnām skrubināt kā to iepriekš izdarīju.
Ai. Es nedrīkstu sūdzēties, bet reizēm ir grūti smaidīt un neļauties skumjām. Tiešām grūti. Mums būtu jāsvin dzīve, taču mēs grēkojam. Dzīvojam klusi kurnēdami.

Bērniņš

Tue, 16 Nov 2010 18:23:09 GMT

...mani dara laimīgu. Klusi un pārliecinoši. Aizmiegu ar jauku domu. Bērniņš ir man. Man ir bērniņš. Īsts, silts, jauks.

vakariņas

Tue, 16 Nov 2010 18:20:08 GMT

Pēkšņi uznāca skumjas. Gluži sagrāba mani aiz čupra. Braucām pavakariņot ārpus mājām. Atkal bija tā sajūta, ka kuru katru mirkli kaut ko pateikšu ne tā, vai arī dabūšu kādu dzēlību. Varbūt man tikai izlikās. Paranoja. Biju rupja pret viesmīli ne pavisam pelnīti. Yas lika man sajusties vēl nožēlojamāk. Mana dzīve tik rēna. Mēs tikai ēdam, ēdam, ēdam un kakājam, kakājam, kakājam.
Lūk, spļaušana Dievam acīs - šī mana gaušanās. Kas gan ir manas bēdas pret aknu vēzi 26 gadu vecumā.
Varbūt tā ir tā depresija, tie atplūdi. Nezinu, bet man trūkst, trūkst, trūkst endorfīnu.
Pēc vakariņām mazliet paklaiņojām pa veikaliem. skatījos uz svētku kleitām un man bija sajūta, ka man vairs nebūs svētki. Mēs vairāk nepriecāsimies un neko nesvinēsim. Pat ne tik daudz, cik pateikt skaļi vārdos. Jo visu, kas ir sarežģīts, mēs nevis izrunājam, bet nogrūžam klusajā kaktā. Šobrīd tur ir jau ļoti daudz kas aizbīdīts.

choco

Wed, 10 Nov 2010 19:04:20 GMT

ēdu kā dulla saldumus un jo īpaši šokolādi. Zināms jau, kāpēc. Ha ha dva raza. Sen tā nav bijis, sen, sen.
Šis varētu būt mirklis, kad nākšu klajā ar debešķīgākajām kūku receptēm. Lūk, vismaz arī kāds ieguvums, ne tikai svara, kopumā šajā skumīgajā ainā. Baudas trūkuma jaunrade.

Stormy weather

iespējams, ka esam pārāk līdzīgi, lai būtu saderīgs pāris.

Liekie simts lati

stress

Auskari, kas nav no zelta, un šampanietis, kas man negaršo!

visādas gudrības

Auskari, kas nav no zelta, un šampanietis, kas man negaršo!

Buutiskais

retrospekcija. nepabeigta.

zeķītes

...laimīga māmiņa. Saule spīd. Bērns spļaudās.

Mārsila tēja

*||*

Vēlēties

Nekā jau nepietrūkst

winter - horses

Holy grenade - dreams of freedom

Le petit dejeneur

Mīlestība numur 2

Ķirbis ar šalotes sīpoliem un kanēli

GI Joe!

Lavandas vannošanās un putenis aiz loga

priecigus svetkus, bl@#g

Bērniņš

vakariņas

choco

||