March 15th, 2011

• ...laimīga māmiņa. Saule spīd. Bērns spļaudās.
• 3/15/11 10:49 am
• kas gan ir mūsu valsts budžets pret pašreiz Japānā notiekošo traģēdiju... Lieku reizi atgādinājums pārējiem zemes iedzīvotājiem, kuriem paveicies dzīvot ne tik seismiski aktīvā reģionā, un vispār - priecājies par katru dienu uz šīs zemes, jo tu nezini, kad tavs laiks apstāsies.
• 0 commentsLeave a comment

• zeķītes
• 3/15/11 01:41 pm
• Lielveikalā stāvēju pie bērnu pārtikas plaukta. Klusām vecenīte krieviski piedāvā zeķītes. Rāda zilu zeķu pārīti. Samulsu. Man jau meitiņa. Un vispār tā mazliet jocīgi, ka veikalā kāds no somas piedāvā ko iegādāties. Neattapu krieviski atbildēt. Viņa saka - varbūt zini kādu, kam noderētu. Kaut vai mazliet naudas lai iedodot maizei. Rāda tukšu grozu. Viens mirklis un viņa pazuda. Izskatījās, ka viņai neērti par savu lūgšanu.
  Gluži kā pasakā, tikai nepatīkamām beigām. Kaut es būtu nopirkusi tās zeķītes. Vai nenopirkusi, bet iedevusi viņai kādu latu. Vispār kumoss iesprūda pēc tam kaklā. Sieviete lūdza maizei. Izskatījās tiešām, ka maizei. Un es neiedevu. Tā nu es tagad esmu "naudas maizei neiedevēja".
• Current Music: radio
• 1 commentLeave a comment

• retrospekcija. nepabeigta.
• 3/15/11 01:42 pm
• Pēdējās naktis trīs domu pavedieni mani ieaijā miegā. Viens par kleitām un ekskluzīvu zīmolu sarkanām somiņām, kuras man noteikti vajag iegādāties. Otrs - par manu brīnišķīgo bērniņu, kurš katru dienu top man vēl mīļāks savu saulaino raksturu, guldzināšanu, smaidiem un sajūsmas saucieniem. Un trešais... trešais par sākumu. Mūsu skaisto sākumu. Domāju, jāpieraksta. Aizmirsīsies citādi. Lai skumīgos brīžos ir ko atcerēties par laimīgajiem. Par to, kā jūnija pēdējā nedēļā staigājām pa Jūrmalu. Skatījāmies izstādītos motociklus. Saķērušies rokās, runājām maz. Pārrunājām ko nebūtisku. Bija tik labi vienkārši tā kopā būt. Man bija pelēkā garā kleita un dzeltenā jaciņa. Kleita pinās pa zemi, un es to pieturēju nu gluži kā princese. Eiforija. Tā laimes sajūta, no kuras var dabūt sirds lēkmi. Viņam bija sarkanā baika. [Tā vecā un novalkātā, kuru tagad skapī noraku, lai neatrod un atkal neuzvelk.] Tvarstījāmies un murcījāmies pa pludmali, pa mazām ieliņām līdz nonācām atkal līdz auto. Ko nu? Mājās negribās vēl doties, jo gribās taču kopā. Un ir piektdiena. Braucam uz Rīgu atpakaļ. Pēc nelielas murcīšanās mašīnā viņš saka:
  - Negribu vēl līdz galam būt ar Tevi atklāts...
  - Vai man sāpēs?
  - Sāpēt var tikai man. Paliec pie manis pa nakti.
  
  Allaž ar tīksmi Tevi uzlūkoju, bet nekad nebiju par Tevi domājusi tādā kontekstā - Tu un es kopā. Tik pēdējās nedēļās uz Tevi citādi paskatījos.
• Current Music: vējš šūpo zvārguļus ābeles zaros. pavasara saule.
  Current Mood: accomplished
• 0 commentsLeave a comment