December 13th, 2010

• Ķirbis ar šalotes sīpoliem un kanēli
• 12/13/10 03:40 pm
• Vakar tika iegādāta egle podiņā un arī Ziemassvētku zvaigzne. Manam prieciņam. Sēž krāšņa un sarkana uz palodzes, samērās skaistumā ar sniegpārslām aiz loga. Šodien bērniņam 3.mēneša dzimšanas diena. Jau ceturto daļu gada sirdsāķītis ir ar mums un rausta īstās "stīgas".
  Rociņas, kājiņas tuklākas un tuklākas kļūst. Drīz atgādinās sardelītes. Sēž savā tronītī un, rozā mēlīti izbāzis, pilda autiņbikses jaudīgu skaņu pavadījumā. Galvu jau arī tur diezgan labi augšā. Skropstas brīnumgaras. Būs mantojusi no tēva skaistās acis. Koķetērija laikam drīzāk no manis, kaut gan neviens šajā ziņā nav bez grēka. Mana "kopdzīve" dāmām patīk, un "ķopdzīvei" patīk koķetēt ar dāmām. Es vairs tik daudz neatļaujos. Ne jau tāpēc, ka kaut kas būtu mainījies manās vēlmēs vai uzskatos par uzticību attiecībās. Ar to viss kārtībā. Negribas skandālus.
  Vakar bijām uz koncertu Nakts Lūgšana, kas pa pusei izrādījās nebaudāms, bet gregoriāņu dziedājumu daļa bija visnotaļ dvēseliska, spēcīga; tāda, kas atraisa domas plūdumu. Un, lūk, es apraudājos maķenīt. Pa kluso ieslaucīju "kopdzīves" plecā trīs asaras. Kaut kas tajās baznīcu velvēs ir tāds, kas mirstīgajiem raisa svētsvinīgas jūtas. Man reizēm likās, ka esmu bezjūtīga un, ka manas emptāijas spējas ir visai apšaubāmas. Tā man likās M bērēs un todien, kad piedzima bērniņš, jo likās, ka raudāšu prieka asaras, bet laikam biju pārāk nobijusies, vai bērnam viss kārtībā. Nez, laikam vakar saraudājos ne jau no skaistajiem dziedājumiem, bet aiz savas nīkulīgās, mietpilsoniskās esamības un attiecību neveiksmes dēļ.
  Telefona zvans. Viss, aptrūkās man apziņas plūsma. Izdzeršu tēju, parunāšos ar bērniņu, izpušķošu egli. Varbūt brauksim uz kalnu [kaut es labāk sportotu mājās zem segas divatā]. Tad jau vēl slaukšanas darbi :p
• 0 commentsLeave a comment