November 18th, 2010

• priecigus svetkus, bl@#g
• 11/18/10 03:20 pm
• es domāju katru dienu par šķiršanos. tiešām. kopš "teātra" strīda, kas bija pirmais pēc Dzimšanas dienas. Un tad atkal ir tā mīlīgi un jauki. Taču pa īstam nevar noticēt. Kā Tētim un Mammai, Dievam vai liktenim; kādam kas nepievils.
  Tik cepu kūkas līdz nelabumam, gatavoju, katliņi šņākuļo. Tīru un kārtoju virtuvi, jo reiz kaut kur lasīju - ja virtuve ir kārtbā, tad ar laulību ar viss kārtībā. Pēc iepriekšējās šķiršanās mana virtuve bija ļoti kārtīga, jo tur nekas netika darīts. Vakar nodzīvojos savā kulinārijas pasaulītē, gatavojot neticami sarežģītu kēksu ar augļiem. Un garšo arī tas ne tik gardi, cik pūļu ieguldīts to gatavojot. Torte Cielaviņa to pārsit vienā setā. Principā nezin' kāpēc man tādu ievaidzējās uzmeistarot. Varbūt, lai parādītu savus kulināres "muskuļus" :D Samācītos visvisādas ekskluzīvu, izsmalcinātu recepšu pagatavošanu - bešamel un konjaka mērces, cepešus, trušus un pīles. Lai beigās visu triektu pret sienu. Tas nav tas, kā dēļ "zvēri raka Daugaviņu". Pensionāru dzīve. Count down. Un tas būs arvienu grūtāk un sarežģītāk. Izšķirties. Šoreiz nedomāšu par to, ko domās citi. Neslēpšos no Tēta, jo tieši viņš mani izrāva no dziļākās bedres pagājuša lauztās sirds gadījumā. Vai tā sievietes gudrība, ko viņš pieminēja, ir spēja pārdzīvot šo te, nesasitot abru? Abru var sasist, vai var lēnām skrubināt kā to iepriekš izdarīju.
  Ai. Es nedrīkstu sūdzēties, bet reizēm ir grūti smaidīt un neļauties skumjām. Tiešām grūti. Mums būtu jāsvin dzīve, taču mēs grēkojam. Dzīvojam klusi kurnēdami.
• Current Music: Vai viegli... ?
  Current Mood: drained
• 0 commentsLeave a comment