November 16th, 2010

• vakariņas
• 11/16/10 08:06 pm
• Pēkšņi uznāca skumjas. Gluži sagrāba mani aiz čupra. Braucām pavakariņot ārpus mājām. Atkal bija tā sajūta, ka kuru katru mirkli kaut ko pateikšu ne tā, vai arī dabūšu kādu dzēlību. Varbūt man tikai izlikās. Paranoja. Biju rupja pret viesmīli ne pavisam pelnīti. Yas lika man sajusties vēl nožēlojamāk. Mana dzīve tik rēna. Mēs tikai ēdam, ēdam, ēdam un kakājam, kakājam, kakājam.
  Lūk, spļaušana Dievam acīs - šī mana gaušanās. Kas gan ir manas bēdas pret aknu vēzi 26 gadu vecumā.
  Varbūt tā ir tā depresija, tie atplūdi. Nezinu, bet man trūkst, trūkst, trūkst endorfīnu.
  Pēc vakariņām mazliet paklaiņojām pa veikaliem. skatījos uz svētku kleitām un man bija sajūta, ka man vairs nebūs svētki. Mēs vairāk nepriecāsimies un neko nesvinēsim. Pat ne tik daudz, cik pateikt skaļi vārdos. Jo visu, kas ir sarežģīts, mēs nevis izrunājam, bet nogrūžam klusajā kaktā. Šobrīd tur ir jau ļoti daudz kas aizbīdīts.
• Current Music: sunīts rej
  Current Mood: sad
• 0 commentsLeave a comment

• Bērniņš
• 11/16/10 08:20 pm
• ...mani dara laimīgu. Klusi un pārliecinoši. Aizmiegu ar jauku domu. Bērniņš ir man. Man ir bērniņš. Īsts, silts, jauks.
• 0 commentsLeave a comment