November 2nd, 2010

• teātris
• 11/2/10 10:48 pm
• šovakar nesanāca. Bija drāmiņa tepat mājās. Tragedie. Klusībā priecājos ( brīnijos?) ka vairs nav bijuši nekādi konflikti kopš bērniņš piedzima.. bet tepat vien gaidīja vecās lietas. Dzēlība, asaras.
  Jāpamēģina sakārtot domas. Nerakstās. Tāds tukšums un nespēks. Kā pēc kaujas, kurā nav uzvarētāju. Nekādi secinājumi droši vien netiks izdarīti. Un es varēšu turpināt ubagot uzmanības drupačiņas. Ja pati neskriešu čubināties, tad tā arī viss paliks. Atceros, ka šo attiecību sākumā, kad jau prātoju par Mariju, kas mums varētu būt, domāju, ka tā var izrādīties ļoti smaga izvēle. Atvairīju šo nojautu, bet apziņas stūrītī dega sarkanā lampiņa, ka būs grūti, ļoti grūti. Šādi mani pareģojumi par geišas namiņu un daudz bērniņiem var piepildīties. Bērniņš manir. Ļoti gribēju. Vecis... tik ļoti viņu gribēju, ka izlikos nesaprotam - šīs nesaskaņas nākotnē līdīs ārā kā īleni no maisa.
  Šodien atcerējos, ka pēc divu nedēļu kopā būšanas mašīnā klausījos Beirut un rūgti raudāju. Daudz asumu un saspīlējumu jau no paša sākuma. Nu lūk... es pati to visu ievēlējos un tagad varu "gulēt sevis saklātajā gultā." Ehh, suņa murgi. Nekādas kārtības, domu jūklis.
  Man nebija izvēles palikt kopā ar J; mēs tāpat būtu izjukuši; es būtu aizmukusi. Nemiers. Un kas ir paredzēts man? Kurš mani mīlēs, lolos un saulītē cels? Nudien žēla ņaudēšana uz Dievu... Jāiet gulēt pirms neesmu kļuvusi akla ar savām asarainām, aizpampušām āctelēm.
  
  "Dievs, dod man vēsu prātu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, spēku ietekmēt visu, ko spēju un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra."
  
  Es varu pagaidīt. Kādu brīdi :) Bail, ka es aiz bailēm.. nu labi. neko. viss.
• Current Mood: apathetic
• 0 commentsLeave a comment