October 15th, 2010

• Daudz laimes
• 10/15/10 03:38 pm
• Mēs tā kā paralizēti, baidāmies nebūt gana oriģināli ar savām dāvanām, un tad viens otrs paliek bešā.
  Domāju par vecajiem laikiem, vai tik neesmu dāvinājusi vecajam vecajam garlaicīgas dāvanas; tādas kas vairāk tīk dāvinātājam nekā saņēmējam. Daudzreiz dāvināju viņam kreklus, kaklasaites un smaržas utt. Par laimi atcerējos pižiku, kuru medījot, izķemmēju veselu čupu veikalus. Par to viņam toreiz bija patiess prieks. Varbūt nav tik traki ar manām dāvanām. Kādreiz kaut ko arī trāpīju.
  Ehh, un ja es zinātu, kā iepriecināt šo veci, kuram "neko nevajag"... Ceru, ka viņš to saprot (bet visticamāk jau, ka nē), ka viņam par prieku jebko, viskautko labprāt uzdāvinātu; tā izrādītā uzmanība kopā ar dāvanas sameklēšanas klapatām etc (nenoliedzot dāvanas saturu arī, protams) taču ir vissvarīgākais.
  Un varbūt visas iespējamās dāvanas man viņam nešķita gana labas, ka esmu pelnījusi ko cēlāku, interesantāku, pārsteidzošāku. Tā varētu cerēt, ja viņš pats nebūtu teicis, ka arīdzan man "neko nevajag". Piekrītu vienam draugam, kurš teica, ka sievietēm vajag dāvināt zelta stieņus vai naudu. Pārējo viņas pašas izdomās. Un tā ir taisnība. tad es zinātu, ka viņa pasaulē uz mani vajag atstāt iespaidu, aplidot un lutināt, un ja nevar izdomāt dāvanu, tad izdomāt kādu īpašu uzmanības veidu, kas veikalā nav nopērkams. Priceless :p Kāpēc viņaprāt man neko nevajag? Iespējams, ka man nevajag jaunu džemperi, bet man tiešām trūkst saulītē ceļamās sajūtas. Tās sajūtas, ka kādam esi pati mīļākā pasaulē, vai vismaz tuvu tam. Vecās draudzenes rēgs tepat rēgojas. Vismaz viņas bilde vairāk nestāv uz plaukt svētbildes vietā. Vai viņš maz saprot, ko ir pateicis man par viņu, un ka nekad ne tuvu tik spēcīgas lietas nav pateicis man? Varbūt viņš joprojām skumst pēc Tās, kura aizgāja. Un es te tā... esmu tagad te blakus, bet ne liktenīga, pavisam īsta, ar karstām asinīm, sapņiem, vēlmēm un vajadzībām.
  Interesanti, vai tas, kuram biju "liktenīgā sieviete" un kurš mani mīlēja vairāk par visu pasaulē, tādus vārdus saka arī savai jaunajai sievai... Domāju, kā tādus nesaka, bet droši vien saka citus arī spēcīgus un sirdi sildošus. Un lai gan man liekas, ka mūsu šķiršanās bija pareiza lieta, jo tas būtu noticis agrāk vai vēlāk, reizēm tas sirds siltums, kas bija tajās attiecībās, pietrūkst tik ļoti, ka sirds tiecas šaubīties par šīm attiecībām, un par to iepriekšējo izjaukšanu. Man vajadzēja izārdīt to ligzdu, man pietrūka liesmu. Es zināju, ka uguns dedzina nevis silda, bet citādi nevarēju. Man nebija izvēles. Ja nebūtu sasitusi abru tad, tad to izdarītu vēlāk - pēc kāzām, varbūt pat ar bērnu jau. Nezinu. Lai pirmais met akmeni, kurš pats bez vainas; kurš allaž bijis uzmanīgs pret otru, patiess pret sevi, nemānot ne sevi, ne otru par vēlmēm, par piecgades plāniem, par kopējo sapņu savietojamību.
  
  Dāvana ieradās - liela un dārga. Tieši, kad biju jau pavisam sagumusi un nospriedusi, ka manā dzīvē vairs svētki nebūs. Un lai saņemtu ziedus vēlreiz, būs jāpiedzemdē vēl viens bērns. Tātad tomēr viņam rūp.
• 0 commentsLeave a comment