August 31st, 2010

• Ķirbji un plūmītes
• 8/31/10 04:12 pm
• Pēc 6 gadiem šajā laikā varēšu pirkt skolas grāmatiņas pirmklasniekam. Es ļoti ceru, ka tā arī būs. Un vel es ceru atrast sirdsmieru ātrāk par 6 gadiem, kaut ko līdzīgu mīlestībai. Varbut tikpat stiprai kā iepriekš, bet ar nobriedušāku skatījumu uz lietām, attiecībām, personīgo brīvību, funkciju auditu, saticību un laimību, minimālo ziedošanos... mjā. To vēlētos. Ļoti. Kad katrs nieks var būt izrunājams, aprunājams un nav jāutraucas, ka uzreiz būs kašķis. Es taču ar labākajiem nolūkiem, nudien tiešām cenšos. Vēl dažas dienas un varbūt tā jaukā vienotības sajūta, kas izplēnēja ar pēdējo strīdu par pilnīgāko stulbību, atgriezīsies. Nevienu nevar pierunāt, un nevajag. Un pieradināt uz ko nejauku. Kāpēc? Vai tāpēc zvēri raka Daugaviņu, lai mēs viens otru tīši sāpinātu? Ja nu ko iemācījos no iepriekšējām attiecībām, precīzāk sakot, no to beigām, tad tas ir beigu bilances esamība. Tāda ir katrā mirklī un kādreiz tā tiešām būs galēja, un tad ir ļoti žēl un kauns par sevis pastrādātajām muļķībām, jaušām vai nejaušām, kas otru skumdinājušas. Tas sāp vēl arvien. Tādēļ par savu attiecību bilanci jādomā arvien, lai tā būtu plusos. Un ne tikai plusos, bet lai tava sirds allaž būtu kā "dimanta oliņa bez neviena melnumiņa." Tāda cēla sajūta :) Nez. Reizēm man liekas, ka viņš to nesaprata pa šo laiku. Jaunais viņš. Pat pēc tā, ka iepriekšējā viņu pameta, un viņam tas ilgi sāpēja un varbūt sāp vēl joprojām. Lūk, to es nezinu. Mani neviens neceļ saulītē un neteica, cik labi, ka mēs satikāmies. Gribētos gan kādreiz ausīm ko tādu saklausīt, kas izravētu skumjas, ļaunas domas no sirds kā nezāles. Tās zeļ un sakuplo, it īpaši pēc šādiem muļķīgiem strīdiem, un pastiepjas garākas pie katra viņa neuzmanīga vārda. Why so sad... Ka es nekad nebūšu tikpat mīļa un dārga kā viņa bija? Tā nav greizsirdība. Greizsirdība ir nepamatota, kompleksu raisīta sajūta. Es vienkārši esmu reizēm ļoti bēdīga, jo man ļoti gribētos būt drošai, ka piedzemdēšu bērniņu kādam, kurš mani mīl. Pat ja viņš nemīl mani, ceru, ka bārniņš viņam būs īsts sirds āķītis. Liekas, ka varētu sanākt labs tētis...
  Vēlētos perfekto grūtniecību ar mīļo, iejūtīgo līdzdalībnieku, nekad neraudāt par attiecībām, vismaz ne tik bieži. Ceru, ka bārniņš nebūs daudz ietekmējies no manām asarām, piedzims saulains un laimības pilns. Mēs viņu ļoti gaidam. Un es pa kluso viņu saucu vārdiņā, kurš vēl nav apstiprināts, bet jau tik ļoti domās pielipis. "Oh, someday I know, someone will look into my eyes and say - hello, You are my very special kitten... " Gara acīm jau skatu mazu meitiņu ar sārtu kleitiņu, runājos ar viņu, saku - ej, samīļo tēti. An apple of her daddy's eye :)
  Es uztraucos par to, kas būs pēc Tam. Kad viņa piedzims, kas notiks ar Mums? Šīs pašas lietas, neizrunātas, kā Damokla zobens virs galvas karājas... Es taču ar tevi gribu. Pa īstam un skaisti gribu. Atceros to sajūtu pie iepriekšējo attiecību beigām, gribējās ielīst aukstā jūrā un nosalt, jo tas lika justies ļoti dzīvai. Ne par ko citu nedomāt, tik cīnīties ar vēju. varbūt mēs par ātru. Droši vien, ka par ātru, bet ja ne tā, tad varbūt mēs būtu jau izšķīrušies. Reizēm mēs esam tik nesaderīgs pāris... Pārāk līdzīgi viens otram? Un kurš var mani vainot par nepacietību tikt pie "īstas" ģimenes, pie bērniņa, ja viss rūpīgi rušinātais, mīlētais un izlolotais izkūpēja gaisā viens un divi? Tie visi stiprie vārdi vairs nav spēkā, pat tik īstu brīdi pirms tam pateiktie... "Tu man esi pati mīļākā pasaulē" Laikam mana ticība kaut kam vienam stipram ir sagrauta. Bail, ka iešu līdzi viņam ilgi, ilgi un tad, kādu dienu teikšu - tālāk tu pats. Bail no vientulības, tā ir briesmīga. Izmisīgi reizēm esmu domājusi, kā man tad būt, ja mums vairāk kopā nebūt.. Ehh, negribu vairāk domāt. Gan jau. Es gribu laimīgas beigas :)
• Current Music: Science of Sleep - If you rescue me, I'll be your friend...
  Current Mood: contemplative
• 0 commentsLeave a comment