August 8th, 2010

• tā pati dzeja
• 8/8/10 10:54 pm
• Kad tevis nav, es zvaigznēs lūkojos,
  Kā tavu acu spožos dziļumos,
  
  Tad mēness nāk ar klusu laipnību –
  Ar tava vaiga samta maigumu.
  
  Bet nakts tin mani melnā apsegā,
  Kad tevis nav, lai neredzu nekā.
• 0 commentsLeave a comment

• vel
• 8/8/10 11:00 pm
• Tu atnāci pie manis nu jau otrām lādzēm.
  Ar acīm mirdzošām - un mirdzot rokassprādzēm.
  
  Bij kastaņlaiks. Tie paukšķēdami plīsa.
  Un kļuva pēkšņi žēl, ka dzīve ir tik īsa.
  
  Tik tiek, cik gaismu ieraudzīt ļauj Dievs,
  kad tu man garām ej un iemirdzies.
  
  Es nežēlojos. Dzīvi jāņem smejot.
  Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot.
• 0 commentsLeave a comment

• +33
• 8/8/10 11:41 pm
• Man nav nekā pieklājīga, ko teikt visiem kompetentiem pateicējiem, tādēļ - kuš!
  Protams, neceru, ka kāds varētu saprast, kā jūtas grūtniece astotajā mēnesī plus 30 grādos.
• 0 commentsLeave a comment