November 14th, 2008

• skaties, kā mainās gada laiki
• 11/14/08 10:05 am
• Un tu pamosties. Un tev ir 27. Un bērnu gribas vairs ne tikai uz paģirām kā šķīstu attaisnojumu savai eksistencei, bet patiesajā, dabiskajā būtībā kā ķirbim ir sūtība kļūt ķirbja sēklai. Mums visiem esot ieprogrammēta dzīves dziņa un attiecīgi nāves dziņa, jo nāve ir loģisks turpinājums dzīvei tāpat kā ķirbja sapūšana kompostkaudzē pēc tam, kad jau dīgst jauni ķirbji. Un ja uz nākotni lūkojās caur šādu dabas riņķa danča prizmu, nāve vairs nešķiet tik briesmīga. Protams, te ir atkāpes un paskaidrojumi, ka es vēlētos mirt skaisti un nesāpīgi, un lai manās bērēs es izskatītos pēc iemigušas princeses, un visi sačukstētos, cik viņa vēl skaista. Ja nu ikurāt, man būs lemt mirt no kaut kā briesmīga, turklāt, kas izkropļos manu izskatu, tad nē, paldies, visu gaišu, nāve, es gribu citādāk. Kad kaulainā ap mani sāks grābstīties, es baidīšos briesmīgi. Diemžēl es neesmu ne ķirbis, ne kucīte, un atgriezties pie šīs dabiskās esmes nav ne tikai grūti; tas ir neiespējami. Kopš Ieva un Ādams iekoda aizliegtajā auglī un kļuva par cilvēkiem, nikns eņģelis ar liesmojošu zobenu nostājās priekšā paradīzei, kur mēs varejām būt dzīvnieki. Tagad mums nāksies vilkties uz priekšu pa progresa taku dziļāk iekšā kultūras īgnumā, cenšoties rast laimi un gūt gandarījumu kultūras žņaugu ierobežotakā vidē. Ardievu karnālās baudas, es tagad lasīšu grāmatas. Un mana eksaltācija būs brīdis, kad paslavēs manus dziļos domu graudus, ja izdosies tādus ģenerēt. Bļ*ģ. Izrādās radoši ir ne tikai ēst bietes un dirst sarkanu.
  Visvairāk man ir bail no vientulības. Tas ir bezgala dīvaini, jo mazliet reizēm uzvedos kā mizantrops.
  Bīstos no atšķirtības, no tā, ka neviens nesapratīs manu valodu, un manis virknētie vārdi teikumos jēgpilni neatspoguļosies citu ļaužu prātos. Tā būs infinita tristeza. Nu lūk, es gribu sapūt kompostkaudzē tikai, tad kad mani jaunie ķirbji būs izauguši. Neceru, ka tie attaisnos manu eksistenci tāpat, ka es neattaisnoju savus vecākus, bet kaut kā ir jādzīvo. Un ar kādu ir jāguļ, un vēlams, lai tas būtu patīkami.
  
  Mainās gadalaiki; gremdējos rudenīgās kontemplācijās; dalos savās sārtajās refleksijās; neesmu oriģināla un varbūt labi, ka tā, jo tad iespējams atrast parasto ļaužu laimi būtu grūtāk. Laime vulgaris. Man vajag tādu laimi, no kuras var dabūt sirds slimības. Esmu atkartīga. Patīk būt atkarīgai.
  Bērns! Te pēkšņi man šķiet - tas varētu būt mans gadsimta projekts, apogejs. Es negribu, ka mana kāzu diena ir manas eksitences augstākais eksaltācijas punkts; mirklis, pēc kura viss ies tikai uz leju, jo augstāk nebūs kur.
• Current Music: Lamb - Gabriel
  Current Mood: sympathetic
• 1 commentLeave a comment