| nožēlojami. |
[Oct. 25th, 2007|03:01 pm] |
nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami.
tā es pašlaik jūtos.
gribās kliegt vēlreiz.
nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami. nŌžēlojami.
šodienai pietiks. |
|
|
| pasmaidi. |
[Oct. 23rd, 2007|11:12 pm] |
Man te viens mīļums aiz muguras liek puzli.
Pārkāpu noteikumus. Par daudz pieķēros. |
|
|
| simple plan-perfect. |
[Oct. 22nd, 2007|11:47 pm] |
Nodrāzta dziesma.
Un tieši šī dziesma man atgādina par to visu.
To visu, ko man tik ļoti gribētos aizmirst.
Vai vismaz piedot Viņam.
Un atkal jau rit laiks uz priekšu. Visas dienas ir vienādas. Un nav dienas, kad nedomātu par Viņu. Kaut uz mirkli iedomāties. Atcerēties tos mirkļus, kuri nemaz nebija tik daudz.
Atceros Jāņus... Viņš pārveda mājās mīksto rotaļlietu-pelīti. Tieši man. Pirktu priekš manīm.
Atceros kā, kad biju slima Viņš rūpējās par mani.
Varbūt tās ir tikai manas iedomas. Jo citi saka, ka tā nav taisnība.
Bet man tā gribās domāt. Melot pašai sev. Sakot, ka viņš mīlēja mani.
Tieši tāpēc tač Viņš tā izdarīja vai ne?
Nez kāpēc man šķiet, ka ar Viņu būtu labāk.
Jā. Tā noteikti būtu.
Un skan tā dziesma. Un visas dienas ir vienādas. Atceros.
Un gadi. Tie sasodītie gadi. Iet. Un es palieku vecāka. Un man paliek vēl grūtāk to piedot.
Vieglāk būtu to aizmirst, bet man ir jāpiedod. Jāpiedod par visām savām ciešanām, par visu to ļaunumu ko Viņš man licis just, par visām asarām ko licis izraudāt. Tāda sajūta itkā būtu jāpiedod pašai sev. Bet Viņš ir vainīgs.
Viņš! Un atkal jau es Viņu vainoju pie visa.
Kā lai piedod? Cilvēkam.. ko mīli.. kas ir tavs radītājs.. bet tomēr sava egoisma dēļ izdarījis to. Un tagad debesīs vai ellē.. Gribu zināt kur Viņš ir. Kā Viņam iet. Un KĀPĒC Viņš to sev nodarīja?
KĀPĒC Viņš to nodarīja man un manai ģimenei?
Es praktiski viņu neatceros.
Pārskatot fotogrāfijas nokrīt pāris asaras. Bet tas ir pieraduma pēc.
Kas Viņš īsti man bija? Kāpēc man dēļ Viņa tā ir jācieš?
Un atkal es Viņu vainoju..
Es Viņu tik ļoti mīlu un ienīstu reizē.
Atkal tuvojas svētki. Ziemassvētki. Priekš visiem tik jauki un ģimeniski svētki. Man tas atgādina murgu. Zini? Es pat neatceros, kad tas notika... 30., 31. decembris? Tās dienas ir īpaši grūtas.
Kaut gan.. Viss šķiet tik vienāds. Gads pēc gada un man vēl aizvien ir jāmēģina piedot.
Sakot vārdu ''piedot'' man atkal acīs sariesās asaras.
Bet dziesma jau skan kādu ceturto reizi pēc kārtas.
Es vienkārši nevaru pārslēgt.
Šī ir tā diena vai pareizāk sakot nakts, kad es beidzot varu pateikt ka es piedodu.
Ja tev tā ir labāk.
Es tupināšu par to domāt ik dienas. Bet aiz mīlestības un cieņas pret Tevi es Tev piedodu.
Es vēl aizvien naktī ieraugot pirmo zvaigzni atcerēšos Tevi un pelīti, kuru uzdāvināji Jāņos. Un atcerēšos, kā rūpējies par mani. Kaut gan tie ir manas pašas izdomājumi. Es gribu domāt, ka Tu mani mīlēji un biji labs cilvēks.
Es Tevi mīlu.
Un..
..ienīstu.
Vēl aizvien.
Man šķita ka pēc šī texta, kurš man jau pašlaik liekas bezjēdzīgs, man paliks vieglāk.
Nē.
Es turpināšu būt cietsirdīga un nelaidīšu sev nevienu klāt.
Jo man ir bail kādu pazaudēt.
Bet Zini? Tajā dziesmā.. ''Perfect''.. tam džekiņam vēl ir tēvs.
Bet Tu man vairs neesi.
Nezinu kur man rodas spēks, bet es dodos gulēt.
Tikai neaizmirsti.. tevis dēļ tiks izraudātas tūktošiem asaru.
Piedodu. |
|
|