urn:lj:klab.lv:atom1:pendora pendora pendora karintish9@inbox.lv pendora 2014-05-16T21:07:24Z 2014-05-16T21:07:24Z urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:55228 2014-05-16T22:05:00 2014-05-16T22:05:00 2014-05-16T21:07:24Z 2014-05-16T21:07:24Z Vīrs nav mājās. Jau trīs stundas skatos youtube klipus ar Emma Stone. Laikam jābeidz un jāiet gulēt. urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:54836 2014-04-02T19:07:00 2014-04-02T19:07:00 2014-04-02T18:16:32Z 2014-04-02T18:16:32Z Šodien bastoju mācības. Mācos eksāmenam. Un šis vēl tikai pirmais no 4 eksāmeniem. Ceru, ka pirms 35 gadiem būšu nokārtojusi savu pēdējo eksāmenu. Kaut gan pavisam reāli padomājot saprotu, ka ņemot vērā manu profesiju, es iespējams savu pēdējo eksāmenu kārtošu dzīvojot pansionātā. urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:54675 2014-03-04T14:04:00 2014-03-04T14:04:00 2014-03-04T14:05:16Z 2014-03-04T14:05:16Z Pārlasīju dažus savus iepriekšējos ierakstus un man šķiet, kā tā neesmu es, kas to visu ir pierakstījusi. <br />Laikam jāturpina rakstīt. urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:54083 2011-12-10T22:08:00 2011-12-10T22:08:00 2011-12-10T22:38:51Z 2011-12-10T22:38:51Z Mani nekad nebeigs pārsteigt cik bieži atkal un atkal es attopos, ka esmu nonākusi otras monētas pusē - tas, ko agrāk nosodīju, tagad ir mana ikdiena vai tieši otrādi.<br /><br />Studiju laikos es īpaši par mācībām neiespringu. Dalīju savu laiku starp pilna laika studijām, diviem darbiem un kultūras pasākumiem (tusiņi tajā starpā). Jau kādā 3 kursā sāku mocīties ar medicīnas ne-zināšanas kompleksu. Pārliecināju sevi, ka pat ja neesmu teorijas guru, man ir daudz plašāks zināšanu un prasmju loks kā tikai plika medicīna. Mani kursabiedri lielākoties šķita garlaicīgi ar vienīgo tā pa īstam iespējamo sarunu tēmu - medicīnu, kas man lika justies kā svešiniekam.<br /><br />Vakar ar vīru bijām pasākumā, kur bankas kredītu brokeris, protēzists un ķīmijas profesore lielāko vakara daļu diskutēja par filmām, jutos kā svešiniece. Tikai šoreiz no otras puses - sēžot un domājot, ka vienīgais, par ko tagad būtu spējīga kaislīgi diskutēt ir slimnīcas darbs un medicīna. Un kāds tur brīnums - interese par kultūras dzīvi, filmām tajā skaitā, man ir notrulinājusies līdz līmenim, ka vīrs mums norezervē filmu, es atzīmēju plānotājā datumu un pirms ienākšanas kinoteātrī, pajautāju, kādu filmu mēs šovakar skatīsimies. Arī ar koncertiem un filmu festivāliem līdzīgi. Un tas viss tikai tādēļ, ka medicīna izrādās ir kā švamme, iesūc Tevi gandrīz visu, ja gribi būt labs ārsts, kas es nolēmu būt līdzko sāku strādāt. Tas kas palicis no manis pāri ir sausiņš. Tā es jutos vakar un vēl nedaudz šodien. urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:53951 2011-09-03T22:42:00 2011-09-03T22:42:00 2011-09-03T21:44:10Z 2011-09-03T21:44:10Z Tagad esmu urologs. Pēc trīs mēnešiem kardiologs un vēl pēc četriem geriartrs. Un viss ko es vēlos ir atkal būt psihiatrs. urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:53660 2010-10-29T21:26:00 2010-10-29T21:26:00 2010-10-29T20:33:56Z 2010-10-29T20:33:56Z Šodien laikam trakākā diena manā līdzšinējā darba pieredzē..... Uz dienas beigām vienā brīdī sāk pa gaiteni lidot ēdamzāles krēsli, ieslēdzas sirēna, tad sāk arī lidot galdi. Visi šokā. Es attopos māsiņu postenī trijatā ar diviem citiem pacientiem, kuri tur nedrīkst atrasties. Vainīgo pacienti, kas plosās, savāc un aizved uz palātu. Kad izslēdz sirēnu, tad nākošie trīs pacienti viens pēc otra sāk histērijā kliegt. Paiet pusstunda, kamēr viss pamazām nomierinās. Wow! Tas tik bija jaut kas. Šitik traki nekad nebija bijis. Trako mājā kā īstā trako mājā. urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:53446 2010-10-24T17:10:00 2010-10-24T17:10:00 2010-10-24T16:21:27Z 2010-10-24T16:21:27Z Man ļoti patīk mana ārsta alga Anglijā. Beidzot jūtos patiesi novērtēta. urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:53140 2010-10-23T17:33:00 2010-10-23T17:33:00 2010-10-23T16:38:14Z 2010-10-23T16:38:14Z Ar vien vairāk iedziļinoties pēdējo dekāžu atklājumos saistībā ar norisēm smadzenēs, manī ar katru izlasīto lapaspusi arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka MEDICĪNAS ZINĀTNE IZNĪCINĀS DIEVU. urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:52826 2010-08-29T21:50:00 2010-08-29T21:50:00 2010-08-29T20:52:27Z 2010-08-29T20:52:27Z Man ir uz-londonu-pārvākšanās-depresija. urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:52640 2010-08-24T22:59:00 2010-08-24T22:59:00 2010-08-24T20:01:20Z 2010-08-24T20:01:20Z Ēst taisīšana ir kā laika bedre, kurā laika izmainās izjūta par laiku. Šķiet, ka taisu vakariņas jau vismaz divas stundas, bet paskatos pulkstenī un konstatēju, ka tikai vienu. Labi ka tā... Otrādāk būtu sāpīgāk! urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:52446 2010-08-17T21:02:00 2010-08-17T21:02:00 2010-08-17T18:12:11Z 2010-08-17T18:12:11Z Vakar skatoties filmu, atskārtu, ka mans vīrs ir kā perfektais vīrietis filmās. Tagad mēģinu saprast, vai filmās ir šādi tēli, jo dzīvē tādi tiešām eksistē, vai arī mans vīrs it tāds, jo filmās tādus rāda idēlaos vīriešus? Un vai tiešām scenāriju autori šādus vīriešus dzīvē ir satikuši? Bez sava vīra būtu grūti vēl dažus pazīstamus tādus noskaitīt. urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:52173 2010-08-17T20:40:00 2010-08-17T20:40:00 2010-08-17T17:56:54Z 2010-08-17T17:56:54Z Man ir tāds cilvēks, kas man ne pārāk patīk. Ne jau vienmēr, bet 60% procentos no laika, kad sanāk pavadīt laiku kopā vienā kompānijā, mani šis cilvēks kaitina. Man reti kāds nepatīk un reti kāds kaitina. Bet šis cilvēks nu dien. Šodien, skatoties kādu video internetā, man kā uz galvas uzkrita teiciens, kas ietver visu to, ko es jūtu brīžos, kad es atkal tieku spīdznināta ar šī cilvēka klātbūtni. Un ja šis cilvēks kādreiz man pajautātu, kas ir tas, kas man tik ļoti viņā nepatīk? Es atbildētu tieši ar šo teicienu - One day you will understand that it's harder to be kind then clever.<br />Bet es nebakstu ar pirkstu tikai citu dārziņos. Paguvu aizdomāties arī par sevi un jāsaka, ka ir pie kā piestrādāt. Lai manai gudrībai reiz būtu kārtīgs atsvars. urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:51755 2010-07-23T13:21:00 2010-07-23T13:21:00 2010-07-23T10:27:27Z 2010-07-23T10:27:27Z Lai arī vēl aizvien grūti noticēt, ka Maikls Džeksons ir miris, sapratu, ka šim faktam ir arī labās puses - beidzot ir kas mirušajiem iemāca staigāt moonwalk-ā. urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:51576 2010-07-09T15:42:00 2010-07-09T15:42:00 2010-07-09T12:44:35Z 2010-07-09T12:44:35Z Rīt kāzas. Jūtos pagalam jocīgi. Viens ir skaidrs, ka viss būs superīgi, bet tik un tā jocīgi, ka rīt ap šo laiku jau būšu sieva un man būs vīrs. urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:51349 2010-06-29T19:33:00 2010-06-29T19:33:00 2010-06-29T16:42:09Z 2010-06-29T16:42:09Z Hm....pusgadu organizējam kāzas, bet vakar pirmo reizi uznāca stresiņš. Vēl šodien skraidu kā vāvere ritenī. Galīgi nav forša sajūta - sāp galva un galīgi nejūtos gatava tādās izjūtās pie altāra iet. Sapratu, ka lai nu kā, bet visu centīšos nokārtot tā, lai pēdējās dienas pirms kāzām varētu čilot skaistumkopšanas salonos un ne par ko citu neuztraukties, kā tikai, lai es justos un izskatītos lieliski. Nost ar stresu!!!! urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:51117 2010-06-08T22:18:00 2010-06-08T22:18:00 2010-06-08T19:22:05Z 2010-06-08T19:22:05Z Man visu laiku šķita, ka lasot psiholoģiska rakstura, ezotēriskas un filozofiskas grāmatas es rūpējos par savu garīgo izaugsmi. Parunāju ar mācītāju un sapratu, ka baznīcā garīgā izaugsme ir cieši saistīta ar ceļu pie Dieva. Tagad mēģinu saprast, vai tās ir divas dažādas garīgas izaugsmes vai tomēr viena no tām nemaz nav garīga izaugsme. urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:50848 2010-06-07T20:55:00 2010-06-07T20:55:00 2010-06-07T18:20:58Z 2010-06-07T18:20:58Z Nebūtu lasījusi tās visas gudrās grāmatas, šīs nakts sapnis, par to, kā mani mēģina nogalināt, liktos jocīgs un droši vien tiktu ātri izmests no galvas. Bet es, gudriniece, pamodos jau sapņa laikā, jo jau sapņojot sāku pamazām analizēt, kādēļ gan sapņoju ko tādu. Līdz ko pamodos, uzreiz nešauboties sapratu, ka šis sapnis ir tīrākā vainas apziņa un turpinājums manai jau pa dienu izjustajai vainas apziņai. Un ziniet, kas padara visu interesantāku? Es jutos vainīga par iepriekšējās nakts sapni. Vai nav jocīgi, ka vienā sapnī izpaužas vainas apziņa par citā sapnī nosapņoto? Bet tā nu man sanāca. :) urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:50486 2010-06-04T00:39:00 2010-06-04T00:39:00 2010-06-03T21:44:25Z 2010-06-03T21:44:25Z Tikko draudzene stāstīja par vienu tanti. Agnese vārdā. Viņai redz vairāk kā normāli cilvēks un runājas ar mūsu tā sauktajiem sargeņģeļiem. Esot vērtīgi aizbraukt pie viņas un aprunāties...pajautāt. Iedomājos - es arī gribētu aizbraukt, bet tad sapratu, ka man nav, ko jautāt. Pirms gada un diviem bija daudz ko jautāt. Tagad es visu zinu. :) urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:50209 2010-05-22T13:46:00 2010-05-22T13:46:00 2010-05-22T10:53:21Z 2010-05-22T10:53:21Z Un jā, stāvot tur pie altāra mani pārņēma trīsas un apjautas par to, kā būs laulību dienā. Un vēlreiz pārliecinājos, ka tas notiek pa īstam!!!!!! Un sapratu, ka nekad mūžā neesmu bijusi pārliecinātāka par to, ko daru, kā šoreiz, domājot par to, kā teikšu JĀ! urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:50040 2010-05-22T13:38:00 2010-05-22T13:38:00 2010-05-22T10:47:03Z 2010-05-22T10:47:03Z Vakar satikos ar mācītāju. Ejot uz tikšanos, pie sevis domāju, ka es to patiešām gribu, bet tāds pārliecināts kristietis līdz galam nekad laikam nekļūšu. Parunāju 1,5h un sapratu, ka būšu gan. urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:49739 2010-05-19T20:49:00 2010-05-19T20:49:00 2010-05-19T17:57:09Z 2010-05-19T17:57:09Z Esmu Latvijā. Rīgā. Ielas tukšas. Pat pa dienas vidu. Ir deviņi vakarā un saule vēl nav norietējusi. Jauki būt atpakaļ šeit, bet nepamet sajūta, ka mājas palika tur. urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:49462 2010-04-28T15:06:00 2010-04-28T15:06:00 2010-04-28T07:58:06Z 2010-04-28T07:58:06Z Kad gāju skolā, domāju, ka mana pašaizliedzība un milzīgā tieksme dot un dot, aprūpēt un palīdzēt ir vienas no manām labākajām īpašībām. Izrādījās, ka to psihoterapijā sauc par PALĪDZĪBAS DARBINIEKA SINDROMU, kad pārmērīgā palīdzība citiem ir kā kompensācija manis pašas neapmierinātajām prasībām (lasi - bērnībā vecāku neapmierinātajām manis prasībām). Lieki teikt, ka tieši šo īpašību dēļ man šķita, ka esmu piedzimusi, lai būtu ārsts. Vēl jo liekāk teikt, ka tagad man tās vairs nešķiet labākās īpašības un arī manī vairs nav tik izteiktas. <br />Vai variet iedomāties, ka patiesībā lielākā daļa slimnīcu darbinieki cieš no šī sindroma? Pēkšņi pilnīgi loģiski šķiet, tas ka daudzi ārsti nopīpējas un nodzeras. Jo redz' - jābūt pamatīgi lielai vilšanās sajūtai, ja pats nenojaušot esi nokļuvis tādā kā vāveres ritenī - bērnībā, kad vecāki, visticamāk, bija pārāk aizņemti ar savu problēmu risināšanu, lai apmierinātu kaut cik pienācīgi tavas absolūti normālās bērna prasības, kā rezultātā, tu sāki dot apkārtējiem vēl vairāk nekā jau devi, jo domāji, ka tad, ja būsi labs un palīdzīgs, tevi mīlēs un atbalstīs vairāk, kas nemanot kļuva par daļu tavas personības līdz tu izaugi liels un kļūvi par ārstu, māsiņu vai sociālo darbinieku (atkarā no ambīcijām), godīgi strādāji savus 10-20 gadus, kad pēkšņi vienā dienā tu attapies, ka tu tikai dod un dod - gan darbā, gan mājās, bet tie stulbie cilvēki tikai prasa un prasa, ņem un ņem. Viņiem nekad nav gana! Tā tu kļuvi jo dienas, jo depresīvāks un nelaimīgāks, un alkohols kļuva par tavu 'glābēju'. Samērā neliels procents, ka tu trāpījies starp tiem laimīgajiem, kam dzīvē gadījās blakus gudrs cilvēks, kas pastāstīja tev, ka lai saņemtu ir jāapzinās savas prasības un kaut kā nebūt jāliek citiem saprast par tām. Un ja gadījumā tu gadījies tāds cilvēks, kas šad tad arī ieklausās citos, tad tas uz tevi nostrādāja. No sākuma bija grūti iemācīties ne tikai dot, bet arī ņemt, apzināties, ka galu galā esi tā vērts, lai arī tevi mīlētu un aprūpētu, bet līdzko nogaršoji pirmos sava smagā psiholoģiskā darba ar sevi augļus, tu biji ekstāzē un kļuvi atkarīgs no tās sajūtas. Un tava atkarība pārtapa par tavu brīvību!<br />Tāds lūk, ir PALĪDZĪBAS DARBINIEKA SINDROMS! Ar iespējamām laimīgām beigām...<br />Cheers! urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:49297 2010-04-26T22:33:00 2010-04-26T22:33:00 2010-04-26T14:39:44Z 2010-04-26T14:39:44Z <a href="http://www.gmo-free-regions.org/stop-the-crop-action/lv.html">http://www.gmo-free-regions.org/stop-th<wbr />e-crop-action/lv.html</a><br />Šo izlasot man prātā atkal atausa pantiņš. Šitas te - <a href="http://klab.lv/users/pendora/32235.html">http://klab.lv/users/pendora/32235.h<wbr />tml</a> urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:49100 2010-04-23T14:28:00 2010-04-23T14:28:00 2010-04-23T06:40:06Z 2010-04-23T06:40:06Z Man pagaidām kā mistērija paliek jautājums par to, vai bērns piedzimst par izklaidīgu vai viņš par tādu kļūst audzināšanas dēļ, tā arī nodzīvojot visu mūžu, lielākoties, pat nenojaušot, ka var būt savādāk..? <br />Pašlaik palieku pie uzskata, ka ir bērni, kas ir izklaidīgāki par citiem, bet neatkarīgi no tā, jebkuru bērnu var iemācīt koncentrēties un tas arī ir jādara. Bet tā kā vecāki parasti paši nav iemācīti noturēt uzmanību, tad viņi nav gana pacietīgi, lai iemācītu kā noturēt uzmanību saviem bērniem. Izklausās pēc apburtā loka, ne? urn:lj:klab.lv:atom1:pendora:48853 2010-04-21T09:54:00 2010-04-21T09:54:00 2010-04-21T01:55:55Z 2010-04-21T01:55:55Z Es, tātad, reiz biju mamzele, kas nātres rokdarbiem audzē; <br />tu nāci no tiem, kas šitādas lolo un saudzē, <br />no brāļiem, kas paņēma segu aiz visiem vienpadsmit stūriem, <br />kas pacēla mani un aiznesa <br />kopā ar veco vainu pār mutuļojošu jūru; <br />kas pateica – viss būs labi, tu tikai, bumbulīt, raksti, <br />raksti zaļu vai sarkanu, raksti tā, lai var saprast; <br />es centos kā mācēdama, man visādi gāja, <br />reizēm es noraudāju un istabu appludināju, <br />un samudžināju velkus un nosvilināju dziju, <br />un sajaucu zaļos un sarkanos, tomēr es izrakstīju<br />rakstus lielus un rupjus kā traktoru protektorus <br />uz smago zābaku zolēm, kuros es dūšīgi kūlos <br />cauri purviem, pār klintīm,<br /><br />caur miglas vāliem un miegu, <br />pa kūlu un senajām zintīm, <br />jo meklēju burvju sniegu, <br />gribēju sadziedēt tulznas un alku ziemeļu gaismas, <br />es pārklunkurēju pār kalniem un dabūju tādu paisumu, <br />ka knapi turējos kājās; <br />kad aizsteberēju pie tevis, tu uguni iekurināji <br />mīļajās mijkrēšļa mājās;<br />vispirms mēs izdzērām skumjo, <br />pēc tam mēs izdzērām skarbo, <br />es ilgi paliku ciemos,<br />pa starpām mēs uzpīpējām čabošo veco dumjo, <br />es neaizgāju uz darbu, <br />un tad jau pienāca ziema, <br />tu pamāji man ar spārnu;<br />tā nu es atgriezos pilī, tad es jau liela biju, <br />es klusi nokāpu ķēķī un brūklenes izvārīju; <br />vēl nezinu, kādā krāsā es izrakstīšu ko jaunu, <br />bet apsoli, lūdzu, ka varēšu būt tava māsa <br />vēl nākamo pavasari, <br />ka sēdēsi meža malā un runāsi atkal ar mani <br />par grāmatām, slimībām, kaunu.