urn:lj:klab.lv:atom1:pelnufejaAbsurda drāma“Of course you don't believe in fairies"“Of course you don't believe in fairies"pelnufeja@gmail.compelnufeja2023-03-08T21:48:40Z2023-03-08T21:48:40Zveselīgas robežasurn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:26500202023-03-08T23:46:002023-03-08T23:46:002023-03-08T21:48:40Z2023-03-08T21:48:40ZBībele saka: piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara<br /><br />Es saku: nepiedod saviem bulijiem, iestādi viņu pagalmā latvāņus!embrace your angerurn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:25948162022-11-06T14:12:002022-11-06T14:12:002022-11-06T12:24:02Z2022-11-06T12:24:02ZSkatos tos Karmas latviešus, un liekas tik interesanti, bet patiesībā jau loģiski un pašsaprotami, ka daudzi no šiem ezotēriskajiem krāpnieku kursiem tieši vai netieši kalpo kā sieviešu pakļaušanas mehānisms. "Ja tu sāc lietot rupjus vārdus, pacelt balsi vai citadi esi nesavaldīga, tu esi iekāpusi vīrišķajā enerģijā, un tev vajag nomierināties". Kad tas tiek parādīts psihoterapeitam, viņš pasaka, ka viņa vērojumi liecina, ka vairumam sieviešu, kas ir viņa pacientes, viena no nozīmīgākajām problēmām ir tieši nespēja būt kontaktā ar savām dusmām un neapmierinātību, un, ja viņas to spētu, tad, ļoti iespējams, paprasītu savam partnerim to stundu sev un citādi neļautu pārkāpt savas robežas. <br /><br />Bet nu vispār jau crazy shit, un es pieļauju, ka samērā domājoši cilvēki arī pavelkas. <br />Katrā ziņā, es lietoju daudz rupju vārdu, šo skatoties.urn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:25940222022-11-04T19:37:002022-11-04T19:37:002022-11-04T17:42:58Z2022-11-04T17:42:58Z<b>Raivis teica</b><div><br><div>nelīmē krāsainas pupiņas</div><div>pie trīslitru burkas</div><div>tā ir MISKASTES MĀKSLA&nbsp;</div><div>neraksti dzeju ar atskaņām</div><div>nepēti viņa jaunās sievas profilu&nbsp;</div><div>nezvani bijušajiem draugiem</div><div>tā ir MISKASTES MĀKSLA</div><div>nevajag, pārstāj, tā būs labāk</div><div>nelīmē krāsainas pupiņas&nbsp;</div><div>pie trīslitru burkas&nbsp;</div><div><br></div><div>(Ligija Purinaša "Pierobežas")</div></div>urn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:25936102022-11-02T15:00:002022-11-02T15:00:002022-11-02T13:03:14Z2022-11-02T13:03:14ZKā tas var būt, ka lampiņas, kurām bija jāpienāk 8. novembrī, pienāca šodien, bet termoveļa, ko pasūtīju pirms mēneša, vēl nav pienākusi? Es gribu, lai viss ir tā, kā ir sarunāts.urn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:25866242022-10-21T21:23:002022-10-21T21:23:002022-10-21T19:48:13Z2022-10-21T19:48:13ZMan agrāk bija ļoti bail atrasties tajā vietā, kas savieno vilciena vagonus; es neteiktu, ka man tagad vairs nav bail, es drīzāk sevi pārliecinu, ka, ja jau tur būt ir atļauts, tad tas ir droši, lai gan pārliecības, ka padomju vilciens nevarētu nolemt atkabināties tieši brīdī, kamēr es pa to pārvietojos, man nav. Bet, ja tā notiktu, vismaz man būtu bijusi taisnība, ka šis noteikti nevar būt droši. Ļoti garie braucieni man tik ļoti saistās ar bērnību, varbūt tās ir pašas labākās bērnības atmiņas līdz ar grāmatām un liliju smaržu. Es gan, protams, bērnībā biju nepacietīga, un bieži garie braucieni tomēr man bija par garu, bet visgrūtāk bija pieturās, un autobusi kādreiz mēdza stāvēt arī divdesmit minūtes. Savu gaidīšanas limitu es laikam esmu pārtērējusi. Un es protu gaidīt: transportus, kad tie atsāks braukt, rindās utml. Šobrīd apkārt redzu, ka no tāda vecuma bērniem, kāda tolaik biju es, tādu pacietību neviens nesagaida. Bet, jā, kopumā man nešķiet sevišķi iracionāli pavadīt ceļā 7+ stundas, lai kādu nointervētu, atrodoties pilsētā X apmēram 3 stundas, jo satiksme citādi neļauj. Vienīgi cilvēki, kuri vienmēr dzīvojuši centrā, domā, ka viņiem nekad nekur nav ilgi jābrauc. Un es, lai gan esmu tiekusies pretī centram visās šī vārda nozīmēs, lai mana dzīve kļūtu kaut mazliet mazāk komplicēta, savā būtībā noteikti neesmu centra cilvēks.<br /><br />Bērnībā es diezgan bieži biju slima, domāju, ka tas bija saistīts ar manu spēcīgo nevēlēšanos apmeklēt skolu un citām psiholoģiskām problēmām, ja atmiņa mani neviļ, man mēdza būt arī diezgan augsta temperatūra, ko es pārcietu samērā labi, ar 38+ varēju spriņģot pa dzīvokli un justies tīri līksmi, ka neatrodos skolā, vakar vakarā, kad temperatūra uzkāpa līdz 38, 1 es gan nemaz nejutos līksmi, vēl bez stiprajām kakla sāpēm, kas nomainīja balss neesamību man bija tāda sajūta, ka iekšā kaut kas abstrakti sāp, es nezinu, tieši kur sāp, bet ievilkt elpu un kustēties ir nepatīkami. Un ir ļoti, ļoti auksti, arī zem segām un džemperī. Tik lielu tempretatūru nebiju sev fiksējusi vismaz desmit gadus, jo parasti slimoju vispār bez tās. Interesanti, kas tās panesības ziņā ir mainījies. <br /><br />Bieži, kad esmu slima, domāju, ka dzīve iet man garām un visi aizmirst, ka es eksistēju. Man arī tagad žēl, ka sanāk laist garām filmu festivālu, jo likās, ka šogad nu gan būs visas iespējas to apmeklēt, lai gan ir diezgan liela iespēja, ka intelektuālais līmenis, kādam es šobrīd spētu pieslēgties, būtu varbūt teletūbiji, šodien, piemēram, divreiz izmazgāju veļu, jo, ielikusi to mazgāties, sapratu, ka nepieciešams atgulties, kādā brīdī piefiksēju, ka vairs nedzirdu veļasmašīnu, aizgāju apsakatīties, tā aizvien bija ieslēgta, bet neko nemazgāja, izdarīju "loģisku" secinājumu, ka gan jau pazudusi elektrība vai kaut kāds cits gļuks, un palaidu vēlreiz to pašu režīmu no sākuma, tad paskatījos pulkstenī un sapratu, ka pagājušas apmēram trīs stundas, un es esmu bijusi aizmigusi un neesmu to pamanījusi. Naktī man vienbrīd bija sajūta, ka acīs spīd spilgta gaisma, lai gan es gulēju tumsā, varbūt tas bija miegā. Bet, nu, pret vakaru es izdzēru smiltsērkšķu sīrupā iejauktu teraflū, ja es to jaucu ūdenī, tas ir šķebinošs, un pat nedaudz spēju pieķerties atšifrēšanai, kas ir viena no nomierinošākajām nodarbēm visā pasaulē, ja tikai nav jāsteidzas. Šajā sakarā vērts atzīmēt, ka bezvadu austiņas (un bezvadu putekļusūcējs) ir vieni no labākajiem pirkumiem jebkad ever. Tiesa, šīs bezvadu ierīces ir ļoti trauslas, nevajag tās mest zemē, mans dators jau vairs nevar pieslēgties austiņām, bet telefons aizvien kaut kā var. <br /><br />Pirms slimība to izslēdza, man galvā bija intensīvs karuselis ar domām. Domāju par to, kāpēc es jūtos tik nevērtīga. Kad domāju par sevi atsevišķi, es tā nejūtos, šī pārliecība iezīmējas, tiklīdz es domāju par sevi mijiedarbībā ar kādu citu un lielā mērā nosaka to, kā es rīkojos. Kad godīgi un bez izlikšanās konfrontēju sevi ar to slightly vulgāro un objektificējošo manieri, kādā tiek reflektēts par citiem, it kā tas būtu kaut kāds personiskais leļļu teātris, nevis īsti cilvēki, kuru dzīvēm tu izbrien cauri ar dubļainiem zābakiem, es sāku uz sevi ļoti dusmoties, un liekas, ka nevaru saprast, kas mums vispār jebkad bijis kopīgs. Bet, protams, ka es saprotu, man ir atbildes, un tās ir tik nepatīakamas, it kā kāds būtu trāpījis ar nejauši atvilktu gumiju. Man šķiet, ka tad, kad trāpa ar nejauši atvilktu gumiju, īsti arī neko nevar darīt, tikai pagaidīt, kad vairs nesāp. Un ļoti vēlams citreiz censties mazliet vairāk uzmanīties. Bet šis, protams, arī ir tricky - es esmu pārliecināta, ka vilciena vagoni nav sakabinati kopā droši, lai gan tam man pat nav nekādu pierādījumu.<br /><br />Es gribētu iegulties apsildāmā lapu kaudzē un piedzīvot mierinošu bezvārdu klātbūtni. Man vajadzētu apliet augus, ko pirms kāda laika novietoju uz virtuves nišas, bet tas prasa uzkāpšanu uz krēsla, un to varētu darīt, kad es jutīšos, ēm, drošāk pārvaldām savu ķermeni, cik nu droši tas vispār jebkad mēdz būt. Vēl es gribu nopirkt tādas lampiņas, kādas bija Siguldas ezītī miglā.urn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:25722442022-09-23T20:01:002022-09-23T20:01:002022-09-23T17:04:03Z2022-09-23T17:04:03ZSiren Song<br /><br />This is the one song everyone<br />would like to learn: the song<br />that is irresistible:<br /><br />the song that forces men<br />to leap overboard in squadrons<br />even though they see the beached skulls<br /><br />the song nobody knows<br />because anyone who has heard it<br />is dead, and the others can't remember.<br /><br />Shall I tell you the secret<br />and if I do, will you get me<br />out of this bird suit?<br /><br />I don't enjoy it here<br />squatting on this island<br />looking picturesque and mythical<br /><br />with these two feathery maniacs,<br />I don't enjoy singing<br />this trio, fatal and valuable.<br /><br />I will tell the secret to you,<br />to you, only to you.<br />Come closer. This song<br /><br />is a cry for help: Help me!<br />Only you, only you can,<br />you are unique<br /><br />at last. Alas<br />it is a boring song<br />but it works every time.<br /><br />(Margaret Atwood)urn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:25524842022-08-05T20:04:002022-08-05T20:04:002022-08-05T17:11:32Z2022-08-05T17:11:32Z<span class="fontstyle0">(..) 7. queer. definition: knowing your body is both too much and not<br>enough for this world.<br>8. i asked the earth to hold all of me and it said </span><span class="fontstyle2"><i>i can’t. i can’t keep making<br>room for everyone much longer</i>.<br></span><span class="fontstyle0">9. sometimes not loving is the most radical thing you can do.</span><div><br></div><div>
(Billy Ray-Belcourt)<br><div><span class="fontstyle0"><br></span></div><div><br></div></div>receptesurn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:25433652022-07-15T23:11:002022-07-15T23:11:002022-07-16T18:35:29Z2022-07-16T18:35:29ZEs šodien izdomāju, ka lieta, ko es tiesām vēlos ēst, ir saldējums ar avokado un zilā siera mērci."I am the hurting kind"urn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:25404302022-07-11T14:20:002022-07-11T14:20:002022-07-11T11:27:01Z2022-07-11T11:27:01Z<div>Before my grandfather died, I asked him what sort</div><div>&nbsp; &nbsp; &nbsp; &nbsp; &nbsp; &nbsp; of horse he had growing up. He said,</div><div><br></div><div><i>Just a horse. My horse</i>, with such a tenderness it</div><div>&nbsp; &nbsp; &nbsp; &nbsp; &nbsp; &nbsp; rubbed the bones in the ribs all wrong.</div><div><br></div><div>I have always been too sensitive, a weeper</div><div>&nbsp; &nbsp; &nbsp; &nbsp; &nbsp; &nbsp; from a long line of weepers.</div><div><br></div><div>I am the hurting kind. I keep searching for proof.</div><div><br></div><div>(Ada Limon,&nbsp;https://therumpus.net/2021/05/06/r<wbr />umpus-original-poetry-the-hurting-kind-b<wbr />y-ada-limon/)</div>urn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:25360602022-07-03T20:42:002022-07-03T20:42:002022-07-03T17:52:34Z2022-07-03T17:52:34ZIzrādās, ka Grīziņkalna parkā ir jauka strūklaka, kurā var bradāt un sēdēt uz apmales, mērcējot kājas ūdenī. Man vienbrīd gribējās tajā apgulties ar visām drēbēm, bet tas nerādītu labu piemēru. Though, es varu aiziet un apgulties strūklakā citā dienā.<br /><br />- ja kādam cilvēkam ir apstājusies sirds, tad viņam jāēd hotdogi <br />- kas ir bruģis?<br />- kas ir giljotīna?<br />- es gribu mājās<br />- es gribu fantu<br />- es gribu uz Disnejlendusvarīgi jautājumi mesendžerīurn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:25355222022-07-01T13:01:002022-07-01T13:01:002022-07-01T10:02:21Z2022-07-01T10:02:21ZVai Lampā varēs nopirkt dzērienus un vai tur pārbauda domas?urn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:25107962022-05-07T16:12:002022-05-07T16:12:002022-05-07T13:33:52Z2022-05-07T13:33:52ZAizgāju īsā pastaigā grīziņkalna parkā, kur viss smaržoja pēc tuvojošamies lietus. Bet tur man atkal piesējās kristiešu beibes un jautāja, vai zinu, ka dievs mani mīl. Tā kā pirms brīža biju klausījusies Zāli, spotify tieši tobrīd austiņās atskaņoja "bur man buri, skauž man skauģi" Iļģu izpildījumā. Vajadzēja atbildēt, ka man tāda manipulatīva mīlestība ar nosacījumiem nav vajadzīga, bet visas labākās atbildes ienāk prātā par vēlu, tāpēc iestājās neveikls klusums, un dāma jautāja, vai, ja mana dzīvība pārtrūktu šodien, man ir pārliecība, ka es nokļūtu debesīs. They have become desperate. Domā, ka iebiedēs mani atpakaļ kristietībā ar baidīšanu no elles. Atkal: labākās atbildes ienāk prātā par vēlu, vajadzēja atbildēt, ka debesīm ir nozīne tikai, ja tic ellei un grib no tās izbēgt. Bet es nospiedu play un gāju tālāk pirmslietus parkā. Varbūt viņām likās, ka vajag mani izglābt, jo biju uzvilkusi jaunās superseksīgās otrā elpā pirktās bikses, kuras man, iespējams, ir nedaudz par apspīlētu, ha.urn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:24234502021-10-05T21:38:002021-10-05T21:38:002021-10-05T18:39:22Z2021-10-05T18:39:22ZDaži no mums nomirs no covid, citi no hroniskām veselībām problēmām, kas saasināsies, vēl citi izdarīs pašnāvību.urn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:23458072021-04-29T11:10:002021-04-29T11:10:002021-05-02T10:29:32Z2021-05-02T10:29:32ZEs gribu to skaidri pateikt - es uzskatu, ka nekāda jauna, fundamentāli atšķirīga valoda nav jāmeklē (varbūt ir jāmeklē citas rīcības stratēģijas). Ir jārunā vairāk un skaļāk. Un tas būtu jādara arī tiem cilvēkiem, kuri izvēlas palikt malā un neiesaistīties.<br /><br />Un cilvēkiem ir jāmācās klausīties. <br /><br />Gan no teorijas, gan pieredzes varu teikt, ka šis "tevi sadzirdēs, ja tu runāsi citādāk" ir manipulatīvs bulšits. Ja cilvēks ir varas pozīcijās, viņam drīkst būt emocijas (jo tas taču ir cilvēcīgi). Ja cilvēks ir margināls, tad emocijas pierāda, ka viņš ir neadekvāts, pat ja šīs emocijas ir par traumatisku pieredžu virkni, ko sabiedrība ir izraisījusi.urn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:23210162021-01-30T05:32:002021-01-30T05:32:002021-01-30T03:36:35Z2021-01-30T03:36:35ZIzrādās, ka labie proteīni patiesībā ir tieši augu izcelsmes produktos, gaļa mūsdienās dabiski vairs nesatur b12, un Emīlija Dikinsone was gay.<br /><br />Par ko vēl pasaule man ir melojusi? Tell me now, I will find out anyway.A Litany for Survivalurn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:23169702021-01-17T04:58:002021-01-17T04:58:002021-01-17T03:00:33Z2021-01-17T03:00:33ZA Litany for Survival<br /><br /><br />For those of us who live at the shoreline<br />standing upon the constant edges of decision<br />crucial and alone<br />for those of us who cannot indulge<br />the passing dreams of choice<br />who love in doorways coming and going<br />in the hours between dawns<br />looking inward and outward<br />at once before and after<br />seeking a now that can breed<br />futures<br />like bread in our children’s mouths<br />so their dreams will not reflect<br />the death of ours;<br /> <br />For those of us<br />who were imprinted with fear<br />like a faint line in the center of our foreheads<br />learning to be afraid with our mother’s milk<br />for by this weapon<br />this illusion of some safety to be found<br />the heavy-footed hoped to silence us<br />For all of us<br />this instant and this triumph<br />We were never meant to survive.<br /> <br />And when the sun rises we are afraid<br />it might not remain<br />when the sun sets we are afraid<br />it might not rise in the morning<br />when our stomachs are full we are afraid<br />of indigestion<br />when our stomachs are empty we are afraid<br />we may never eat again<br />when we are loved we are afraid<br />love will vanish<br />when we are alone we are afraid<br />love will never return<br />and when we speak we are afraid<br />our words will not be heard<br />nor welcomed<br />but when we are silent<br />we are still afraid<br /> <br />So it is better to speak<br />remembering<br />we were never meant to survive.<br /><br />(Audre Lorde)urn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:22922272020-12-11T19:10:002020-12-11T19:10:002020-12-11T19:02:07Z2020-12-11T19:02:07ZVeikalā:<br />- vai tās ir jūsu konfektes?<br />Paskatos uz saviem pirkumiem:<br />- nē, man ir tikai maize un vīns.urn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:22866282020-12-05T14:53:002020-12-05T14:53:002020-12-05T14:52:54Z2020-12-05T14:52:54ZEs neatbalstu tos tirdzniecības ierobežojumus. Mani tie neskar. Es par laimi šobrīd neesmu tādā situācijā, kurā gaidītu, ka pienāks īsziņa par to, ka kontā ieskaitīta nauda, lai ietu uz veikalu iegādāties kādas konkrētas preces. Bet es tādā esmu bijusi pietiekami nesen, lai nebūtu attīstījusi aroganto "ja plāno laiku un finanses, tad šī nevar būt problēma". <br />Es saprotu idejisko motivāciju aiz šiem ierobežojumiem. Bet, manuprāt, tas vienkārši tā nestrādās. Cilvēki drūzmēsies veikalos piektdienās (cilvēki jau līdz šim drūzmējās veikalos daudz par daudz), konfliktēs veikalos nedēļas nogalēs, ar to būs jādīlo veikalu darbiniekiem, kuri jau tāpat šobrīd ir pietiekami apdraudēti. Cilvēki, kuri gribēs ballēties un lietot alkoholu, tāpat atradīs veidu, kā to darīt.<br />Es zinu, ka ir valstis, kurās tirdzniecība brīvidienās ir ierobežota, un tas skaitās pilnīgi normāli. Bet tās parasti ir valstis ar normālākām sabiedrībām, kurās ir krietni augstāks sociālaās atbildības līmenis un izpratne par to, ka arī, piemēram, veikalos strādājošie brīvdienās var gribēt atrasties kaut kur citur, nevis veikalā. Un parasti arī augstāks kopējais labklājības līmenis. Pie mums tas tikai antagonizēs to sabiedrības daļu, kas nav gatava pieciest nekādas neērtības līdzcilvēku labā.<br /><br />Turklāt nopietna epidemioloģiskā pamatojuma šim nav. Un tas mani, iespējams, satrauc/kaitina visvairāk. Kaut kādā ziņā man šķiet, ka šis parāda valdības sakāvi, tādu kā "bija normāli ierobežojumi, bet tie nenostrādājā tik labi, kā mēs gaidījām, jo daļa sabiedrības mūs ignorē, moš pamēģināsim kaut ko pilnīgi random, a, ja nu tas nostrādā?"<br /><br />Es saprotu, ka situācija ir ļoti nopietna, un šie ir ekstrēmi apstākļi, bet, nez, tad jau ieviest īstu karantīnu un ļaut iet ārā ierobežotā skaitā reižu nedēļā būtu efektīvāks solis. Nē, es tādu negribu, man ļoti bail no tā, ka uz ielām būs armija, un viss būs riktīgi bailīgi. Lielā mērā bail tieši tāpēc, ka es esmu viena, un man nebūtu, kas patur rociņu pie visādām iracionālām bailēm, kuras es nespētu pārvarēt. Bet tas vismaz varētu mazināt saslimstības statistiku, atšķirībā no visādām ākstībām ar veikaliem. Man besī "jo es tā teicu" līmeņa motivācijas noteikumi.protestsurn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:22723772020-10-16T00:16:002020-10-16T00:16:002020-10-15T21:17:53Z2020-10-15T21:17:53Z"- ko mēs gribam?<br />- vasaru!<br /><br />- kad mēs to gribam?<br />- tagad!""you are a freak, you know that"urn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:22695122020-10-11T22:42:002020-10-11T22:42:002020-10-11T19:47:15Z2020-10-11T19:47:15ZBet es pēdējā laikā bieži domāju par to, ka es savā dzīvē gribētu justies labi nevis tikai izņēmuma kārtā, bet, piemēram, kaut vai pusē no visa laika. Bet tas pagaidām šķiet diezgan apšaubāmi sasniedzams mērķis.urn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:22557572020-09-08T10:52:002020-09-08T10:52:002020-09-08T07:53:54Z2020-09-08T07:53:54ZEs rūpīgi googlēju, kā izskatās Ojāra Vācieša muzejs no ārpuses, lai nebūtu tāpat kā pagājušajā gadā.urn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:22434192020-08-07T17:54:002020-08-07T17:54:002020-08-07T14:55:27Z2020-08-07T14:55:27ZReizēm ir nepārprotami skaidrs, ka vārdi teikumos ir sakārtoti nepareizi.urn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:22395052020-07-28T21:07:002020-07-28T21:07:002020-07-28T19:30:31Z2020-07-28T19:30:31ZMeklēju blendera daļu. Rokos pa trauku žāvētāju, kas ir līdz malām pilns. Daži trauki nokrīt zemē, par laimi tikai plastmasas kastītes. Saku sev:<br />- pastāv viedoklis, ka labākais veids, kā kaut ko atrast, ir visu sakārtot. but I don't really believe in that shit.<br />Aizveru žāvētāja durvis, atveru skapīti, un tur arī ir vajadzīgā blendera daļa:<br />- nu, re, būtu salikusi traukus plauktos, tagad vajadzētu to nožēlot.urn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:22346652020-07-18T12:57:002020-07-18T12:57:002020-07-18T10:01:09Z2020-07-18T10:01:09ZAcīmredzami arī "Dzīvnieku brīvība" uzskata, ka būšana vegānam ir a spiritual path, jo vienā no viņu e-pastiem ir pievienots video, kurā Maiks Taisons stāsta par to, kā viņš kļuvis par vegānu - pārstājis lietot narkotikas un atsācis jēgpilni komunicēt ar saviem bērniem.urn:lj:klab.lv:atom1:pelnufeja:22061482020-04-06T17:53:002020-04-06T17:53:002020-04-06T16:25:03Z2020-04-06T16:25:03ZEs domāju, kāds gan visa šī situācija ir vājprātīgs trigeris tiem cilvēkiem, kuri, piemēram, cieš no kādas atkarības vai psihiskas saslimšanas, vienalga vai tā būtu šizofrēnija vai vienkārši nekad līdz galam nepārejošas skumjas, un viss, kas ir pa vidu un ap. Izolācija, kas no cilvēces glābšanas viedokļa, protams, ir absolūti saprātīgs un pareizs lēmums, tomēr ir bumba ar laika degli. Es domāju, par to, kādas trakas lietas visi tie cilvēki, kas tagad savos dzīvokļos un mājās slepeni jūk prātā vai ir slepeni jukuši prātā jau ilgāku laiku, varbūt jau gadiem, bet tagad šis viņus ir katapultējis pa taisno iekšā trakuma epicentrā, varētu izdarīt vai drīzumā izdarīs. Ko traku mēs visi kopā, bet katrs atsevišķi varētu izdarīt? Ārā ir silta, maiga diena, un man liekas, koki saprot, par ko es runāju, tas ir, domāju, viņi arī redz veselu baru traku cilvēku, no kuriem daļa ārpusē varbūt ir daudz maz veiksmīgi izlikušies, ka ar viņiem viss ir kārtībā, bet patiesībā viņi domā, ka koki ar viņiem sarunājas bez vārdiem, ka visur ir kaut kādas zīmes; šo dažādu pakāpju trakuma cilvēku armiju, kas slēpjas vai staigā apkārt, cenšoties ieturēt divu metru distanci, vai necenšoties. Tās nav veselīgas domas, lietderīgas vai adekvātas domas. Bet, ziniet ko, man nav nekāda pienākuma domāt veselīgas un adekvātas domas. Droši vien adekvāta nav arī sajūsma, ar kādu es priecājos par šādiem teikumiem grāmatā "Skaistās": "Iedomājos, ka varbūt ar visām tām jogām un meditācijām es vienkārši aizpildu laiku, lai nenosistu cilvēkus, kuri mani ir nodevuši. Un varbût Budam bija tâpat? Vienkārši aizpildīts laika posms, kurā varētu atriebties, cirst galvas, šķelt cirvjus rokās un kājās, asinīm šķīstot." Nē, es nevienu neplānoju nogalināt, un citiem arī ļoti neiesaku, tā nebūs tā trakā lieta, ko es varētu izdarīt. Man vienkārši ļoti patīk šī doma. Un veids, kā tā ir formulēta. Kopumā gan man galvā noteikti ir pārāk daudz visādu domu, jo es veikalā atkal kaut ko aizmirsu. Vegānu saldējumu.