15 March 2019 @ 12:05 am
 
Ja es kādreiz tiešām nopietni pievērsīšos prozai, es arī uzrakstīšu par deviņdesmito gadu bērnības folkloras vietu - reketiera māju; tā bija pa ceļam uz jūru, un vectēvs man vienmēr stāstīja, ka, kad reketieri (tā viņš to vienmēr dēvēja) pie tās mājas nošāva, to varēja dzirdēt arī mūsu dzīvoklī. Es to nedzirdēju, jo vēl nebiju piedzimusi vai biju zīdainis (neatceros), bet bērnībā daudz par to domāju un iztēlojos, kā tas varēja izklausīties, un vai visiem, kas šo šāvienu dzirdēja, bija ļoti bail. Man bērnībā bija konstanti bail, tāpēc es biju droša, ka, ja būtu dzirdējusi, kā nošauj reketieri, vispār vairs nekad neietu ārā.
Ar reketiera māju saistās arī tāds piedzīvojums: kad es mācījos braukt ar riteni (nekad tā arī neiemācījos), bet tad, kad es vēl ticēju, ka man tomēr izdosies, es braucu tai mājai garām un ietriecos mašīnā, kas stāvēja pie vārtiem. Protams, ka tad tur nekāds reketieris vairs nedzīvoja. Un man ļoti paveicās, jo es iebraucu mašīnas ritenī, līdz ar to nekas nebija sabojāts.

Bet, jā, noklausījos Bron-hītu, un tagad man ļoti gribas izlasīt gan Hohmu, gan Kikones dzejoļu krājumu.