| Atkal atgriešanās... |
[10. Jan 2006|21:43] |
Tu atgriezies-atkal... Lai atkal man liktu domāt tavā vietā. Es taču to tev jau teicu sen... Un teicu arī citiem... Neviens taču man neticēja un teica, ka es esmu tikai greizsirdīga un, ka šos vārdus man nāksies nožēlot.
Es nenožēloju, ko teicu... Es nenožēloju, ka pieņēmu tevi atpakaļ... Man nesāp, ka tev tagad ir cita...
Es pat īsti nesaprotu, kā man justies. Ko man darīt, ko teikt, kā uzvesties. Kādreiz es kristu panikā, bet tagad ir tāda sajūta, tāda vienaldzīga. Tu esi atgriezies, bet iekšā vairs nav nekā, nekā... Nav arī īsti spēka tev palīdzēt, jo ikreiz, kad atdevu sevi visu-tavu problēmu risināšanai es aizmirsu par sevi. Un tāpēc daudzreiz arī cietu.
Kapēc tu atgriezies?
Kapēc es tevi pieņēmu atpakaļ?
Kāpēc?
Kāpēc?
Šodien gribēju izkratīt sirdi kādam,pateicu viņai šo situāciju un sāku nožēlot, jo nodevu tevi. Viņa nevienam neteiks, ja pat teiku, tad man tas nesāpētu. Vienkārši sapratu, ka man vajadzīgs esi tikai tu...
Un atkal sirds grib uzticēties tikai tev. Un atkal prāts ir aizmirsis sāpes, ko nodarīji tu. Tu esi mans draugs, mans rododendra augs, mans prieks, mans acu raugs.
Kāpēc?
Labi tikai, ka es mīlu citu...
Bet draugs tu man būsi mūžīgi.... |
|
|