| elpot |
Sep. 30th, 2018|12:26 am |
Nogurums neatlaiž. Tāds visaptverošs, kas sīc fonā visam notiekošajam, labam un mazāk labam, non stop.
Nervi arī neatlaiž, es vairs nevaru saprast savu bildi spogulī. Vai mana īstā seja ir tā, ko pasaulei rādu visbiežāk? Vai tomēr tā, kuru varu noturēt mierīgu, nesaspringtu, atslābinot žokli? Ikdienā reizēm apzināti piedomāju par nomierināšanos, plecu nolaišanu, žokļu krampja atlaišanu, tam visam ir īslaicīgs efekts. Sāku pat mazliet tā kā ilgoties pēc tā laika, kad gulēju 12+h dienā vai letarģiski planēju cauri dzīvei bez entuziasma par jebko kādreiz svarīgu. Tad man nebija jāraizējas par zobu nodilumu vai roku trīcēšanu, atlika ierakties segās un izslēgt visas problēmas aizmiegot. Zāles, terapija un citi apstākļi laika gaitā ir palīdzējuši atgūt interesi par dzīvi, šo kalendāro gadu noteikti raksturo arī pilnīgi kosmisks enerģijas pieplūdums, bet tas grabēdams velk sev līdzi faktu, ka naktī es lieku mutē plastmasas kapi, kas pasargā zobus no manis pašas. Letarģiju nomainījusi konstanta vieglas trauksmes sajūta, bet koncentrēšanās problēmas tāpēc nav atrisinājušās. No tabletēm, kam vajadzētu palīdzēt man koncentrēties, pēdējās pāris reizes man arī trīcēja rokas un dauzījās sirds.
Es ļoti baidos. Par to, ka ilgstoši dzīvot fight or flight režīmā nav ok, un nekāda veselīga ēšana vai pozitīva domāšana mani neglābs no tā smilšpapīra, kas deldē nervus. Baidos arī par to, ka pazaudēšu to relatīvo stabilitāti dzīvē, ja nesavākšos izdarīt absolūto minimumu, kas ļautu pabeigt mācību gadu darbā, bet baidos pat sākt kustināt to lietu, jo tā mani varētu aprakt kā lavīna. Baidos arī uzlaist gaisā savu ģimeni, jo nomīdu kājām kāda uzticību on a daily basis, bet gribu un, varbūt egoistiski, bet jūtos kaut kādā mērā pelnījusi pabūt mierā, netrīcot par citu ekspektācijām. Sanāk, ka man pašai mani attaisnojumi liekas baigie argumenti. Stress neatlaiž, jo nāk man līdzi uz darbu, uz mājām, uz veikalu, un reti kuras durvis to stresu atstāj ārpusē.
Izlasīju internetos šodien "procrastination out of fear of failure" un nodomāju - re, tas par mani. Es čurāju biksēs no bailēm, ka man nesanāks, es neprotu, citi taču redz mani tizlojamies, bet, ja es nesaņemšos KAUT KAM, tā ķēpa būs neizmērojami lielāka.
Reizē gribas un negribas socializēties. Varētu atkal uz pāris nedēļām vakaros pazust krogos, dzert un dejot līdz trijem, bet šovakar ļoti apsvēru domu palūgt viesus vākties nafig ārā no manas mājas. Gribētos iet ciemos, dzert kafijas ar draugiem, iet uz koncertiem, izstādēm, teātriem, bet vilinājums gulēt dīvānā un bakstīt telefonu ir milzīgs, jo "es taču katru dienu tik daudz runāju un esmu cilvēkos". Es nevaru no sevis gribēt līdzsvaru visā, bet būu labi varēt sabalansēt vismaz kaut kādu mazu daļiņu dzīvē. Pagaidām neveiksmīgi.
Grūts vakars, no sevis nevar aizbēgt. Miegs nāk kā glābējs. |
|