| dizzy |
Mar. 20th, 2018|06:44 pm |
Mani nepamet sajūta, ka es krītu. Tāda, kas uzrauj naktīs augšā, tikai šī nāk līdzi, kad kāpj ārā no gultas, un pārsteidz arī nomoda stundās. Un viegls apdullums, kā elpojot retinātu gaisu vai dzīvojot nepārtrauktā jaungada nakts burbuļvīna reibumā. Dažreiz ausīs ir tā skaņa, ko rada iekārtošanās gultā - segas un spilvena ņurcīšanās, tāda mīksta un nekonkrēta kā vates gurkstēšana.
Vairs nesanāk piemeklēt nekādus mierīgus, saulainus mirkļus, kam vētrā pieķerties. Pieķeršanās arī daudz nelīdz, ja neredz galu vējam, mūžīgi noturēties pie smilgas nevarēs. Iemeslu kļūst arvien mazāk vai arī tie paši šķiet niecīgāki.
Reasons to stay alive ir fantastiska grāmata, bet ar katru nākamo nodaļu mana dzīve mainās diametrāli pretēji, nekā autoram. Mazohistisks smaids un smukas acis, un neauglīgi mēģinājumi ar skatienu nodot kodēto vēstījumu. Neziņa par to, kas vispār citiem būtu darāms, ja kāds atšifrētu. Neatbildamie jautājumi "kā iet" un "kas jauns", un "kas uz sirds".
Jauna ir pilnīgi visaptveroša apātija, iet diezgan baisi, jo ķermenis nepakļaujas kontrolei, bet sirds sāp kā sāpējusi un neaicinātas jūtas vaļā nelaiž. Sanāk mocīties pašai, un vēl tiranizēt arī citus, kam ar mani jākrāmējas. Un, jo mīļāks, jo vairāk dabū ciest.
Priekšniece saka, jo sliktāk jūties, jo labāk jāizskatās. Līdzšinējā tempā es līdz mācību gada beigām būšu izmācījusies stilista-vizāžista profesiju un staigāšu smuka kā mis pasaule. |
|