Stāsts un domas

Thu, 22 Feb 2018 17:52:05 GMT

Draudziņ,

Kā...kā Tu jūties?

Šovakar mazliet skumstu pēc Tevis un, apstādinot laiku sev apkārt, liegi, pavisam liegi cenšos pieskarties tām sudraba stīgām, kas savieno mūsu sirdis. Man ir bail, ka pirksti būs pārlieku raupji un pārāk stipri ievibrēs stīgas, tās Tevī atskanēs kā kliedziens un satrauks - varbūt esi jau aizmirsis tās? Mana dvēsele dziedāja, maigi vibrēja savu melodiju un, šķiet, pat dejoja, kad pēdējoreiz tikāmies. Vai esi to dzirdējis, atceries to?

Palieku klusumā, roka sastingusi pie sirds. Kur palikusi mana mūzika, kāpēc to nedzirdu? Vai to noslāpējuši ielas trokšņi vai tā vienkārši izskanējusi, izspēlēta nedzirdīgiem?

Ieklausos dziļāk. Pukst sirds. Klausos vēl dziļāk, asinis rit. Ieklausos dziļdziļāk - tur raud.

Uzreiz iegribas pārtraukt šeit un aizmirsties, nestāstīt tālāk un skaļāk uzgriezt radio, cilvēki nepamanīs, kas dziedās, kas klusēs...kas raudās. Sāp taču klausīties tik dziļi sevī, grūti pārkāpt sev pašam un atzīt, ka sen jau to dzirdēji. Vieglāk ir sarunāt ar radio - Braiens Adamss dziedās. Pelēkais enģelis klusēs. Dvēselīte raudās. Viņai auksti un skumji, zudusi pārliecība par to, ka viņu atceries. Vai Tu viņu atceries.

Nē, nē, nē.
NĒ!

Mierinies mana dvēselīte, liegi vējā izšūpojies, saulē asaras nosusini, mana mīļā, mana mazā! Atdzimsti, no pelniem uzcelies! Mīlu Tevi, loloju. Mīlu Tevi, sargāju. Mīlu Tevi, mazu, gaišu. Mīlu Tevi tīru, dzidru, mīlu Tevi skanīgu, mīlu Tevi mīļu, tuvu! Skani, mana dvēselīte, žibini! Ātri, ātri, raiti, raiti, lai zib pirksti, lai zib pēdas, lai skan stīgas atkal, vēlreiz! Skani, skani, spēlē dziesmu, mirdzi, mīli, dzīvo!

Klusums...Klusums...Klusumā -

Dzirdu kā kaut kas sirdī maigi, viegli, gandrīz nedroši iedūcas un laiku pa laikam ietrinkšķas, kā maza koklīte, ar kuru kāds gribētu izstāstīt mūžību krājušos stāstus. Ritmi, raiti, trinn, trinn, trinn. Aizveru acis un klausos šo spēli, jūtu, ka lēnām atdzīvojos. Jūtu, kā pazūd skumjas par Tevi, tās izplēn un izgaist, kļūst silti un kaut kur tālu prom pazūd bailes. Rokas kļūst siltas, pieskaros sirdij - stīgas jau trīs.

Es sēžu un nekustos. Klausos kā viņa spēlē, kā viņa dejo pa stīgām. Pa stīgām Tavām un manām. Pa mūsu sudraba stīgām, skaļāk un skaļāk, lai dzirdi, lai jūti, lai saproti..

..ka šovakar domāju par Tevi, un piepildu Tevi ar mūziku, gaišu un mūžīgu, draudziņ.

Mon, 20 May 2013 20:00:11 GMT

Pie Dieviņa gari galdi

Šeit arī, draudziņ. Gari, gaiši galdi pusaplī, viens otru iekļauj, kā mazus, trauslus putniņus mēs iekļaujam savās saujās. Aiz tiem cilvēki, klusi un nopietni, uzvalkos un baltos kreklos. Dāmas augstpapēžu kurpītēs. Un citi galdi, tumša koka, svinīgi nopietni, ielenc viens otru precīzos leņķos, salocītām baltām lapām - karodziņiem, katra sēdētāja priekšā.

Tur sēž pati mīļā Māra

Kaut kur augšā, balkonā, skatītāju vietās. Raugās lejup uz mums, uz klauniem šajā parādē, tikai sarkanie deguni kaut kur paslēpti, droši vien tāpēc, ka nepiedien pie kaklasaites krāsas. Klusi staigā starp tukšo krēslu rindām, pieskardamās te vienam, te otram, pamodinādama sen pagātnē nogrimušos nenoslēgto vienošanos, neturēto solījumu rēgus. Arī tie sāk raudzīties lejup uz mums, un muguras salīkst no to skatienu smaguma, jo zinām - ko nepaveica mūsu tēvi, tas jāpaveic mums.

Villainītes rakstīdama

Un mēs rakstām sarunas. Kā villainītes izrakstām ar daiļiem vārdiem katru teikumu, ar rakstu rakstiem izpušķojam mūsu domas, krāšņumā cenšoties pārspēt cits citu. Sarkaniem draudu un dzelteniem vilšanās, rozā sapņu un violetiem solījumu, zaļiem cerību un ziliem ticības diegiem, krustdūrienos vienu pakaļ otram, mēs dzenam adatas mūsu matērijas villainē, lai radītu rakstu - to vienu, to pārāko, ko pārklāt pār mūsu bēdām un neveiksmēm, ko izrādīt visai pasaulei, lai tā priecātos. Lai katrs, pat vismazākais, atnāktu un pastieptu rociņu - aptaustīt. Izvilktu ar pirkstu līdzi līkločiem, Dzīvības koka lapiņām, Laimas skujiņām.

Izrakstīja, saskaitīja

Kā starptautiskā valūtas fonda grāmatveži, salīkuši pār rakstāmgaldiem, ķerdami pēdējos santīmus no visgarā plusu un mīnusu saraksta. Cik tas maksās? Ko dosi man pretī? - Sauju jūrmalas smilšu no kāpām un vēja brāzmu caur matiem, draudziņ. Sāļo smaržu un mazliet apbružātu piezīmju grāmatiņu, trīsošām rokām pierakstītu. Tās manas vēstules Tev, patiesībā. Vien nekad, sasodīts, nekad nepietiek laika paspert divus soļus sānis no ikdienas maršruta, lai tās iemestu pasta kastē.

Nodod Dieva rociņās

Mūsu austo villainīti. Apsedzamies, abi divi, vietas zem tās pietiks. Un raudzīsimies uz dusošo pilsētu, brūnganās gaismās tērptu. Man kabatā aizķērušās pāris konfektes, pakusušas, taču tāpat saldas. Ir taču lietas, kas nemainās. Cilvēki mainās, katru dienu, katru stundu, katru minūti - taču konfektes bija un palika saldas. Tik vienkārši.

Nu, Dieviņi, Tava vaļa, nu Tavās rociņās

Tava vaļa līdz ar mani lidot. Augstāk, augstāk debesīs, zilajās un lidmašīnu sliežu krustotajās, tālu, tālu, it neviens pat nenojautīs, kur abi paslēpsimies, aiz kāda balta mākoņa. Dod roku, celies, ieskrienamies, lecam augstāk, lidojam! Man sapņos patīk palekties, un ilgi nelaisties zemē - pārvietoties tādiem milzu, viegliem lēcieniem. Priecīgi un gaiši spēlēties jūras malā ar kaiju vārdā Džonatans Livingstons. Nāc līdzi, lidosim, spēlēsimies kopā.

Pašas Māras atslēdziņa.

Atslēga uz laimi, ir katrā pašā.

Mon, 09 Apr 2012 13:34:02 GMT

Tas vecais, saliekamais dīvāns droši vien joprojām Tev aiz muguras. Klusi uz tā apsēžos, tā pavisam viegli, pastumjot malā Tavu sapīkušo draudzeni un vēroju krāsainās bildītes, kas zib Tavā ekrānā. Droši vien pa labi no Tevis istabas galā drēbju skapis un patukšs grāmatu skapis starp logu un dīvānu. Šķiet, nekas jau nav mainījies. Varbūt citas smaržas vai smakas. Otrajā istabā divi cilvēki, uz salauztās gultas matrača. Domā, ka es neredzu, cauri sienai? Un mazā virtuve, vecais ledusskapis. Vecā vannas istaba.

Te iederētos mazliet cigarešu dūmu, gaiss paliktu svaigāks, citādi viss tāds pelēks, saspiests. Aizsmēķējot nemaz nedomāju kur birdināt pelnus.

Mīļais, atbildi man, pastāsti...kur palika Tavi nākotnes plāni? Kur palika mirdzums Tavās acīs un gaisma, kas no Tevis staroja? Man uz zābakiem putekļi, grīda ir pārāk netīra, lai tos vilktu nost. Putekļi no visas pasaules, jūdžu jūdzes nostaigātas. Dūmi pinas matos, manos un Tavos, bet Tavās acīs tikai atblāzmas no ekrāna priekšā. Ja vien uz mani Tu paskatītos, Tu, uz mani, ja paskatītos...

Pelni, tie krīt klusā kaudzītē turpat uz linoleja. Visi vārdi taču izrunāti, sen jau. Lai tad arī paliek vien klusā pelnu kaudzīte. Man laiks doties tālāk, te vairs nekas nav palicis mans. Tur ārā, aiz loga, redz...

..tur manas mājas. Jā, manas mājas. Tur mani cilvēki, viņi mani gaida. Gan saulē, gan lietū, miglā un svelmē.

Ardievu, draudziņ. Tavam stāstam es pielieku punktu.

Sun, 26 Feb 2012 08:33:16 GMT

Divi gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai aizgrūstu tālu prom savu pagātni, bet Tu, draudziņ, joprojām mēdz klusi nostāties man blakus, kad domīgi veros tālumā vai stāvu vienatnē pūļa vidū. Mēs neskatāmies viens uz otru, mēs nerunājam, bet klusi raugāmies vienā virzienā un tai brīdī es zinu, ka Tu domā to pašu ko es. Tavs plecs skaras klāt manam un ir silti.

Simtiem cilvēku paiets garām simtiem ielās simtiem pilsētās, visas sejas sajukušas neviendabīgi pelēkā masā, bet tad ir dažas tās mīļās un tuvās, kas paliek. Pietrūkst to brīžu, kad likās, ka visa pasaule nostājusies pret tevi, bet mēs, kā divi-trīs-četri-pieci brašie musketieri, mēs - cīnījāmies par taisnību. Reizēm nogurām, tiesa, bet reizēm uzvarējām. Tagad...
pūlis noguris, pūlis pašķīries, mūs laiž cauri bez cīņas. Jānomet bērnības krāsainie apmetņi un jāapliek Gaismas bruņas, jāvada cilvēki uz gaišāku nākotni, jātic.

Es neatceros kur es toreiz biju, bet savā prātā, savā sirdī uzklāju garus, baltus galdus zem vareniem ozoliem siltā jūnija dienā. Uzaicināju savus draugus, savus ienaidniekus, bet tobrīd mēs nestrīdējāmies, nē, mēs pārtraucām spēlēt teātri un mielojāmies ar svaigi ceptu baltmaizi, medu un pienu, krūkās putoja svaigs alus un kvass. Apkārt dūca bites, smaržoja pļava, cilvēki mazās grupiņās pulcējās un jokoja, smējās. Bija labi, tā vienkārši un gaiši, svinējām jaunību, svinējām viens otru. Es jau zinu kā Tu nošņāksies pie sevis un nosauksi to par idillisku muļķību, bet zini, Tevis man ir tik, cik pāris rindas uz papīra. Klusā lietainā dienā nolikt galvu uz Taviem ceļiem, tramīgi izlaid roku caur maniem matiem, tramīgi, jo Tu zini, ka

pieskaries man
tikai
manos sapņos
..
draudziņ

Nakts dežūras

Tue, 11 May 2010 22:28:31 GMT

1215

Savādi, ne, es zinu, ka ir viens cilvēks, kas lido lidmašīnā šobrīd, tā ļoti vēlu naktī, un man ir vienkārši jādežūrē. Jābūt nomodā. Lai nekas slikts nenotiek.

1220

Tā ir. Un īstenībā jau tur nav nekā savāda. Tā vienkārši vajag.
It's gonna be a long night.

Wed, 05 Aug 2009 06:10:01 GMT

Uzsūtīt ūdeņraža pārskābes lietu, lai cilvēku vecās, ar katru reizi pa jaunam uzplēstās un nedzīstošās rētas iztīrītos.

Thu, 25 Jun 2009 18:57:43 GMT

Tādi mēs te mazliet saplosīti. Sadriskāti.

Kāds uztraucas par mātes veselību, iedzer vēl mazliet. 1-2-3-4-5-6...aliņi. Sejai pazūdot ēnā līdz ar pēdējo saulstaru viņi strīdas un cenšas iegalvot viens otram savu taisnību. Kāds kaut ko runā par principiem. Kāds kaut ko piemin par trim vārdiem. Vairs nerunā, jo katrs aizskrien savā virzienā, katram kāds seko, abi mazliet saplosīti. Sadriskāti.

Kāds stāv noliecies pār otru, mazliet trīcēdams un sažmiedzis dūres. Pār krūtīm līnijas iezīmē tumšs alus, kas lēni notek un iesūcas biksēs. Zemē kāds lamājas, labā acs piepampst. Jāskaita sekundes. Kāds piekļaujas pirmajam un mierīgā balsī čukst bezjēdzības ausī. Alus iesūcas baltā krekliņā un pleci mazliet atslābst, galva pagriežas, lai labāk sadzirdētu un sirds sit rimtāk. Viņi aiziet. Viens mazliet saplosīts. Sadriskāts.

Viņa aiz matiem velk viņu prom no sava puiša. Viņa, savukārt, valdās, lai neiespertu aizmugurē stāvošajai meitenei. Ar nagiem viņa iecērtas miesā, piekļaujoties mazliet ciešāk, lai uzvara nenāktu otrai tik viegli. Kāda uzvara? Kāds vienkārši kļūst mazliet vairāk saplosīts. Sadriskāts.

Viens sēž uz mašīnas bagāžnieka un otrs stāv pretī. Viens ir mazliet iedzēris, otrs spēlējas ar mašīnas atslēgām. Abi mazliet saplosīti. Sadriskāti. Seko skūpsts un zini, ir silti, vismaz līdz pēdējie saules stari pazūd, pametot viņus ēnā.

Pirms Tu aizbrauc - aizved mani līdz jūrai.

Tue, 02 Jun 2009 18:06:04 GMT

Viņa stāv spoguļa priekšā, ar pirkstiem viegli pieskārusies tā virsmai un saka, ka jūtas kā neglītais pīlēns, kas nakts laikā izaudzis par jaunu, skaistu gulbi. Mazais, neveiklais putniņš, kam vienmēr ir nācies līst pāri mūriem, notašķīties netīram, tikt atstumtam un nopeltam tagad reizēm ar grūtībām atkaujas no padoma lūdzējiem un apbrīnotājiem. Viņa nav pieradusi.

Viņa vēro un cenšas saprast kas ir mainījies. Sejas ovāls, lūpu forma, kakls un pleci, viņas gaišie mati tie paši. Viņa mazliet pagiežas spoguļa priekšā, manā priekšā, un noskata sevi no aizmugures. Tā pati slaikā mugura. Varbūt mazliet graciozākas kustības nekā viņa atceras sevi pēdējo reizi. Vai es atceros? - iegrimstu atmiņās. Varbūt pēdējos mēnešos, viņas pārvērtību naktī, viņas pēdās sekojusi labā feju krustmāte, ar mīlestību un maigumu virzot cauri bēdām, pacēlusi smago nastu mazliet vieglāku. Kamēr es aizsapņojos, caur spoguli viņa ieskatās manās acīs un

Nekas jau nav mainījies.

Viņas acīs ir tas pats mirdzums, kas vienmēr ir bijis. Blāvāks vai spilgtāks, bet mirdzējis. Sapņi, cerība un mīlestība pret pasauli, enerģija, kuru papildinot ar savu, katram tiek dota iespēja iemantot atombumbu vai reaktīvo dzinēju. Viņa ieskatās manās acīs un lūpu kaktiņos rotājas smaids. Ar tušu noklātajās skropstās rotājas asara, pēkšņi tik skaidra šajā vasaras vakarā, ka man mazliet smeldz šis skaistums. Mana jaukā, mana mīļā...

Viņa iekļaujas manās atvērtajās rokās kā glābiņu meklēdama un es viņu turu, pa pusei auklējot, pa pusei sargājot. Skatos debesīs. Tās ir gaiši pelēkas šovakar, tāpat kā es.

Tue, 24 Feb 2009 08:24:15 GMT

Pieskarties dvēselei.

Mon, 16 Feb 2009 21:46:39 GMT

...Tavu roku uz sevis sajust, pirkstiem liegi glāstot ādu, virzoties zemāk un zemāk...

Zināt, ka it kā vajadzētu lidot, bet atturēt pašam sevi. Dienās, biroja aizlijušajos logos vērojot savu gaiši, gaiši pelēko atspulgu iedomāties, ka aiz muguras stāvi Tu, apskaujot. Tavs acu skatiensm kvēls, aicinošs, dedzinošs un pienaglojošs, tomēr Tavs ķermenis neizrāda ne mazāko nodevības zīmi. Tās Tavas acis, kas mani iekāro, kas man naktīs neļauj gulēt, liekot svīst un rītos mosties ar saņurcītu palagu rokās. Tie sirdspuksti...

Sun, 08 Feb 2009 22:09:04 GMT

Par ko ir šis stāsts - ticību vai ilūzijām?

Sēžot vēlā vakarā pie tējas krūzes, aiz loga līstot februāra lietiem, es domāju. Nē, drīzāk - es jūtu, ka šajā pasaulē man reizēm nav vietas. Gars lidinās kaut kur augstāk, starp zvaigznēm, kur nesniedzas pasaulīgā seksualitāte, ikdienas steiga un kaligrāfiskie pieraksti uz monitora malām. Kā baltai papīra lapai Tavā priekšā noklāties un piepildīties. Ar vārdiem, domām...tintes pleķiem kā Tavām dusmām un ar roku izsmērētiem burtiem kā Tavām asarām un neticību. Līnijas vai rūtiņas, mani nepārkāpjamie principi un tikai Tavā ziņā ir tas, vai Tu zīmēsi uz manis vai rakstīsi. Rēķināsi. Izmetīsi. Sadedzināsi.

No malas raugos, cenšos sakārtot domas un varbūt mazliet pat līnijas, kas vij savus ceļus manās plaukstās. Miers un klusums ir mani neatņemami draugi pēdējā laikā. Pēdējos mēnešus, gadu. Rožukronis krīt un atsitas pret grīdu ar tādu troksni, kādu rada tikai koka pērlīšu virtene. Teiksi, ka mazliet skumji? Es atbildēšu, ka nē, ne jau...ne jau skumji.
Mazliet vientuļi sameties.

Mirdzēt. Visiem pāri, katram iedalot pa saulstariņam kādā tumšākā dienā un uzmundrināt. Daudz jau tam nevajag, tikai mazliet pacietības, ticības un...ilūziju, ka tas, ko Tu dari, ir pareizi. Ka tā vajag. Ka kādam tas tāpat ir jādara. Parūpēties par sevi? - nu jā. Mēs visi taču to darām. Visi vienmēr rūpējamies paši par sevi vispirmām kārtām. Tāpēc...

...šovakar manis te nav. Vairs nav - nu jau augstāk, augstāk. Doma par pašnāvību ar katru dienu šķiet aizvien pareizāka. Tikai mazliet - bail. Jo es joprojām nezinu par ko tad īsti ir šis stāsts, par sapņiem, ticību vai ilūzijām.

Sat, 31 Jan 2009 21:51:24 GMT

Mīlu es Tevi tā...

kā krūtsgala pieskārienu ledum
kā laba vīna pēcgaršu mutē
kā nazi savās ribās
kā sauli rītausmā
kā vienīgo iemeslu dzīvei
kā karstu vannu piektdienā
kā kaisli
kā asinssarkanu kaisli
kā manu vienīgo
kā kaunu
kā kvēli
kā ievas Siguldā

Mīlu Tevi tādēļ...

ka rāj mani
ka gribi mani
ka nesaproti
ka izproti
ka sajūti
ka nebaidies
ka apmulsti
ka nemāki
ka pieskaries
ka apskauj
ka pasmaidi
ka...ceri.

Ka esi.
Ka...mīlu.

Tue, 13 Jan 2009 13:42:42 GMT

Cilvēks cilvēkam draugs - draugam draugs cilvēks.
Es lidošu, jā, jā. Jau aug, līdz nākošajai nedēļai būs izauguši spārni.

Ja vien Tu zinātu, cik man bail no Tavām skumjajām acīm, ja vien Tu zinātu, cik man bail no Tavas sažņaugtās sirds. Ja vien Tu zinātu par bezmiega naktīm un nojautām, kas piepildās. Kāds man teica neticēt, kad Tu man sauci - Palīdzi! Klusi paņemt Tavu roku savējā un pie auss klusi čukstēt "Viss būs labi, jaukais cilvēk!", tā, lai Tu sajustu to, ka Tev ticu. Viss vēl nav zaudēts.

Tōli dzeivoj muna meilō,
Es navaru sasatikt,
Jemšu stalī sērmu zyrgu,
Jōšu meilōs apsavārtu.

Man bail pat dziļi ieelpot, ieelpot...

Mon, 03 Nov 2008 10:06:41 GMT

Vai cilvēks ir pelnījis klusumu aizejot?

Mon, 01 Sep 2008 15:54:13 GMT

Tu skrien.

Un neapstājies. Tā, itkā Viņa tieši par Tevi būtu teikusi, ka šīs zemes virsū Tev nav mājas. Mana pasaciņa, atritinātais dziju kamolītis, neizdzertais sarkanvīns, bezgalīgā atstarpe ... ... ... ... ...

Tu skrien, dienā vairākas reizes pārlapojot savu plānotāju. Skrien pretī sava septembra beigām, tik izmisīgi vēlies iekrist sava oktobra rokās, lai dienu tur pavadot, dotos tālāk pie novembra. Izdzēsties decembrī.
Izskriet visu savu enerģiju, skriet tā, lai aiz pārguruma kājas saļimtu. Lai ieelpotu rudens zemes smaržu, kad Tavs vaigs tai piespiests, krūtīm kāri tverot tās smalko stīgu. Ritmā aizmirst par sāpēm ķermenī un sajust sviedru lāses lēni ritam pār muguras lejasdaļu. Atslābt un aizmigt nekurienes vidū, mazliet pazaudētam un, iespējams, nekad vairs neatrastam.

Dāvinu Tev pirmo šī gada sniegu. Pirmos pēdu nospiedumus tajā un sauju smilšu jūras krastā. Tā patiesi.
Tu taču man uzticies...?

Thu, 14 Aug 2008 08:13:35 GMT

Mīlēt kādu apdomīgi, bez steigas ir prātīgi, bez šaubām.

Tue, 05 Aug 2008 18:33:22 GMT

No rīta atverot acis - Tev ir vienalga.

Fri, 23 May 2008 08:20:04 GMT

Ja pieskaršos Tavai rokai - vai ignorēsi?
Ja uzpūtīšu elpu Tavam kaklam - vai aizgriezīsies?
Ja sniegšos Tevi noskūpstīt - vai atrausies?

Vien brīvības dēļ, kas mums tik svarīga vai tādēļ, ka nezini ko vēlies? Tādēļ, ka bail par attālumu starp mums vai to, ka likšu Tev vilties? Varbūt rotaļlieta jau apnikusi? Mantiņa jānoliek tālāk, lai gribētu ar to paspēlēties kādreiz, kad sagribēsies. Sarunas jāpārtrauc un jādzīvo klusumā. Sarauties kaktā un pablenzt sienā.

Tu liec man sevi [ie]mīlēt.

Mon, 12 May 2008 08:55:35 GMT

Valdības pasūtītas pašnāvības un nopietni, pat svinīgi klusi vīri maskās. Viens pēc otra tie krīt, tie ar ceļiem ietriecas zemē, skumji par pārdzīvoto un nepiedzīvoto. Mazliet aizdomājušies par tiem, kas raudās pēc viņiem un to lielo Jēgu kādēļ.
Lielo Jēgu kādēļ tie mirst šodien un rīt. Par mani, par Tevi. Varbūt tomēr pratīsimies nomirt viņu vietā?

Oh what a circus, oh what a show.
Oh what grey nights, oh what love...

Fri, 18 Apr 2008 23:15:51 GMT

Mēnestiņš - čigāniņš ripo pa debesīm.
Neļauj man gulēt. Neļauj man aizmirsties.

Sat, 22 Mar 2008 22:12:28 GMT

Asiņot nedrīkst. Asinis pārāk labi redzamas kūstošā sniega žļurgā. Cik ironiski.

Acu priekšā tumsa, ko tikai nedaudz kliedē sniega atstarotās laternas gaisma, tā mulsina mani, tādējādi es pat neiedziļinoties vairāk apkārtējā, ļauju galvai atkrist atpakaļ sniegā, kur no vaiga rētām, mutes kaktiņiem un deguna asinis turpina sūkties sniegā.
Nedrīkst. Saku taču, ka nedrīkst. Asinis.
Saplēstas bikses, jaka, no kuras kabatām tuvākajā apkaimē ir izbirušas vai izmētātas mantas un mazs, ņaudošs kaķēns, kas kautkur tuvāko māju pagrabos brēc pēc savas mātes - arī Tev priecīgas Lieldienas.

Šodien es rakstu vēstuli. Pēdējo vēstuli.
Kad es skrāpēju papīru ar cietu zīmuli - es neciešu pildspalvas, tāpat es neciešu aprakstīt lapas no abām pusēm - šķiet tāds šķībs pussmaids ik pa brītiņam pārslīdēja sejai. Man vienmēr ir šķitusi interesanta cilvēku reakcija uz Pēdējām vēstulēm, zini, tām, kurās Tu uzraksti visu savu sasodīti aizraujošo dzīvi, naivā cerībā, ka kādam vispār rūpēs atplēst aploksni un to izlasīt.
Rakstu es tā, bez adresāta, smīnot, ka gan jau vienīgie, kas to lasīs, būs brašie Latvijas policisti. Haotiski pildās viena lapa pēc otras, kaudze, kas stāv pa kreisi pamazām rūk, kaudze, kas stāv pa labi - pamazām aug.

Es varētu pastāstīt. Pastāstīt par bērnības dienām, par aizdegtām dvēselēm vai to, cik auksts ir ārā (es to sasodīti labi zinu šovakar), par to, ko jūs redzat ikdienā, bet ko es jums tikai atgādinu. Par ko es sēdētu un cīnītos, ja man būtu spēks. Par to, par ko ir vērts dzīvot realitātē, nevis iegrimt virtualitātē.
Vai par to, cik, manuprāt, ir bezjēdzīgs šis Satversmes referendums, vai to, cik man ļoti patika...par Viņu. Viņiem. Tevi...
Es atlaižos krēslā un aizāķēju rokas aiz galvas. Šonakt jau tāpat pārāk daudz patiesību izskanējis.

Melnas ar tumšzilu nokrāsu debesis. Protams, vieglāk būtu salūzt un ignorēt apkārtni, ar kuru mijiedarbojoties mēs meklējam piedzīvojumus un emocijas. Cilvēkus un draugus, paziņas un ienaidniekus. Darbu, atpūtu.
Nav tā visa, draudziņ. Pārlieks noliegums.

- Vai Tu mani...? - Es Tevi...Pavasarī ievilkšu.

Thu, 20 Mar 2008 10:00:43 GMT

Ja es būtu Tavs ienaidnieks un Tu gulētu pie manām kājām sasietām rokām un pārsistu degunu
- vai tikai tad Tu uzdrīkstētos atklāt ko patiesībā domā par mani?

Vai Tev būtu spēks pārraut saites, piespiest mani pie sienas un iešņākt sejā, lai beidzot lasos prom no Tavas dzīves? Varbūt tomēr paliktu guļam, lēni ritinot asaras pār vaigiem, sajūtot tās svaigajās rētās, izgaršojot kopā ar asinīm?
Nē, nē.

Uzraksti, draudziņ, lūdzu uzraksti! Par prieku, par sāpēm, par vilšanos un cerībām, par nogurumu un sauli aiz loga, par vienīgo balsi, kas Tev palikusi, zilas debess atspīdumu monitorā un baložu ēnām uz grīdas. Par tām vienkāršajām patiesībām, kas mūs ikdienā aptver, bet kuras nepamanām. Nesajūtam. Nepaturam ilgāk savā redzeslokā.
Pārtrauktas sarunas ar neparedzamiem (ne)turpinājumiem. Viņiem vienkārši nerūp, draudziņ. Varbūt...varbūt pat nekad nav rūpējuši ziedputekšņi manā saujā. Mazu zīmīti nometa gājputni atgriežoties no prombūtnes, tikpat kā Tavas rokas rakstītu piemiņas kartīti. Par to, ka neatrodi sevi citu vidū. Tad pabāz galvu manā kabinetā un apjautājies kautko tik muļķīgu, lai pat es apmulstu un Tavās acīs ieskatītos patiesību meklējot. Varbūt paliks labāk zinot, ka es māku paklusēt.
Nē, nē.

Es pielieku savu pirkstu pie Tavām lūpām. Kuš...nesaki neko, ne tagad. Pastāvēsim un paskatīsimies kā Daugava plūst. Kā krastmalā krūmiem mazi pumpuri izdīguši. Aizmirsti par citiem, esam tagad tikai divi vien. Nekādu mācību, nekādas mīlestības vai draudzības, tikai divi parasti cilvēki ikdienas skrējienā apstājušies. Kā Vinnijiem Pūkiem iesēsties lietussargos un laist uz jūru pa Daugavu, pa ceļam sveicinot kuģus un tupeles. Mēness kā panorāmas rats. Neraudi, šodien mīlestības nav.
Nē, nē.

Punkta nav
Uzraksti, draudziņ

Piešķirt mazliet brutalitātes dzīvei.

Tue, 18 Mar 2008 21:04:52 GMT

Dejas ar vārdiem noved līdz brīžiem, ko neviens no runātājiem nav gaidījis. Nav gribējis. Bet tad tādu itkā trīsošu sirdi turpina, lavoties aiz stūriem un mētājot āķus, uz kuriem otram uzķerties, lai:

NOdarītu kāda pašapziņai pāri.
saGAidītu otra skatienu un novērstos, kad tas noglāstījis.
LIktos - citi sajūt. Citi saredz.
NĀkamajā reizē klusi sev apsolītu tā vairs nedarīt.
atsākTU no jauna un vēl sāpīgāk..

SAcirstu to, ko otrs paredzējis.
VisU līdz pēdējam.

Mīlestību.

Tās būs mūsu pēcpusdienas parkā. Tās būs mūsu sarunas īsziņās - izdzēstas, nepierakstītas, aizmirstas vai atbildētas, šodien, rīt un aizvakar. Taureņi - netaureņi, sviests - nesviests, rīt, aizvakar un šodien. Līdz galam nesaskārušies pirksti uz fotogrāfijām un perfektā draudzība. Aizvakar, šodien un...rīt...? Kā būs rīt?

(pazūdi. aizskrien. nerādies. apmaldies. nolādi. izdzēs. sadedzini. aizbrauc. sasities.)
(nosities. nomirsti. aizdedzies. nokrīti.)

Thu, 11 Oct 2007 17:55:53 GMT

Cilvēki atnāk, cilvēki aiziet, kā pienākošā tramvajā Tu kādā iekāp un brauc bez biļetes līdz Tevi izmet kāds konduktors vai pienāk Tava pietura, šis vienas elpas vilciena žests, šī maskarāde patumšos vakaros.
Šis cirks ar nošautajiem klauniem pārpildītais, maigās naktsmūzikas ieaijāts, bildēs iemūžināts un aizmirsts pagaldē, šis vienas elpas vilciena žests, šī maskarāde patumšos vakaros.
Pieskaries, PIESKARIES, man patīk, ja kāds māk lidot bez spārniem, bet negribu pamest šo māju, baložu pilni pagalmi un samirkuši krītiņi, klusāk, klusāk, šis vienas elpas vilciena žests, šī maskarāde patumšos vakaros.
Man nav bail no skeletiem savā skapī, gribas vien dzīvot tālāk bez tiem, Tu pārvērties skeletā, es pārvēršos dūjā, es gribu mazliet vairāk par nieku, šis vienas elpas vilciena žests, šī maskarāde patumšos vakaros.

Thu, 13 Sep 2007 08:38:18 GMT

Ja mācētu - uzgleznotu Tevi. Un gleznu istabā pie sienas piekārtu, lai mūžam atmiņā man paliktu tas, kāda biji.
Tavs sapņainais acu skatiens, Tavi baltie putni pēc kuriem tiekties. Tavas rokas, kā mātei vienmēr siltas, Tavs smaids, kā agra vasaras saule sildīja apkārtējā vēsumā. Tu sēdētu, un es rimti ieliktu galvu Tavā klēpī, tik mierīgi, rāmi un lēni. Aizmigt, Tava elpa ieaijā. Un, vai atceries - klusos čukstus par to, kādi būsim, kad izaugsim? Par mājiņām mežmalā, kaķiem un ģimeni...
Tev tagad vilku likumi svarīgāki.

Arī Tevi uzgleznotu. Pa starpām lietus mākoņiem un zilām debesīm, mēs turpinātu skaitīt stundas, līdz tiksimies. Kāda Lēdija un lords šai mainīgajā pasaulē, šai nākotnes pagātnē, šodienā. Tikai negribu dzirdēt no citiem, cik ļoti tas būtu politnekorekti, jūsu portretus pakārt vienu blakus otram. Vienu par to pašu pagātni, vienu par nākotni. Neizlobīts rieksts. Jaunas asinis. Sauc kā vēlies - Tevi nepazīstu, bet vakari ko pavadām kopā, zini? - ir skaisti.

Man jau drīz būs galerija ar citiem Pelēkajiem. Daži vairs būs tikai kā vārga miglas atblāzma, pārpilna pozitīvām emocijām, citi...nē, tos ļaunos, skaudīgos es negleznotu. Pasaulē jau tā ir pārāk daudz ļaunuma. Kā Tu to nesaproti?