Stāsts un domas -

Tas vecais, saliekamais dīvāns droši vien joprojām Tev aiz muguras. Klusi uz tā apsēžos, tā pavisam viegli, pastumjot malā Tavu sapīkušo draudzeni un vēroju krāsainās bildītes, kas zib Tavā ekrānā. Droši vien pa labi no Tevis istabas galā drēbju skapis un patukšs grāmatu skapis starp logu un dīvānu. Šķiet, nekas jau nav mainījies. Varbūt citas smaržas vai smakas. Otrajā istabā divi cilvēki, uz salauztās gultas matrača. Domā, ka es neredzu, cauri sienai? Un mazā virtuve, vecais ledusskapis. Vecā vannas istaba.

Te iederētos mazliet cigarešu dūmu, gaiss paliktu svaigāks, citādi viss tāds pelēks, saspiests. Aizsmēķējot nemaz nedomāju kur birdināt pelnus.

Mīļais, atbildi man, pastāsti...kur palika Tavi nākotnes plāni? Kur palika mirdzums Tavās acīs un gaisma, kas no Tevis staroja? Man uz zābakiem putekļi, grīda ir pārāk netīra, lai tos vilktu nost. Putekļi no visas pasaules, jūdžu jūdzes nostaigātas. Dūmi pinas matos, manos un Tavos, bet Tavās acīs tikai atblāzmas no ekrāna priekšā. Ja vien uz mani Tu paskatītos, Tu, uz mani, ja paskatītos...

Pelni, tie krīt klusā kaudzītē turpat uz linoleja. Visi vārdi taču izrunāti, sen jau. Lai tad arī paliek vien klusā pelnu kaudzīte. Man laiks doties tālāk, te vairs nekas nav palicis mans. Tur ārā, aiz loga, redz...

..tur manas mājas. Jā, manas mājas. Tur mani cilvēki, viņi mani gaida. Gan saulē, gan lietū, miglā un svelmē.

Ardievu, draudziņ. Tavam stāstam es pielieku punktu.