(bez virsraksta)
Feb. 26., 2012 | 02:48 pm
Divi gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai aizgrūstu tālu prom savu pagātni, bet Tu, draudziņ, joprojām mēdz klusi nostāties man blakus, kad domīgi veros tālumā vai stāvu vienatnē pūļa vidū. Mēs neskatāmies viens uz otru, mēs nerunājam, bet klusi raugāmies vienā virzienā un tai brīdī es zinu, ka Tu domā to pašu ko es. Tavs plecs skaras klāt manam un ir silti.
Simtiem cilvēku paiets garām simtiem ielās simtiem pilsētās, visas sejas sajukušas neviendabīgi pelēkā masā, bet tad ir dažas tās mīļās un tuvās, kas paliek. Pietrūkst to brīžu, kad likās, ka visa pasaule nostājusies pret tevi, bet mēs, kā divi-trīs-četri-pieci brašie musketieri, mēs - cīnījāmies par taisnību. Reizēm nogurām, tiesa, bet reizēm uzvarējām. Tagad...
pūlis noguris, pūlis pašķīries, mūs laiž cauri bez cīņas. Jānomet bērnības krāsainie apmetņi un jāapliek Gaismas bruņas, jāvada cilvēki uz gaišāku nākotni, jātic.
Es neatceros kur es toreiz biju, bet savā prātā, savā sirdī uzklāju garus, baltus galdus zem vareniem ozoliem siltā jūnija dienā. Uzaicināju savus draugus, savus ienaidniekus, bet tobrīd mēs nestrīdējāmies, nē, mēs pārtraucām spēlēt teātri un mielojāmies ar svaigi ceptu baltmaizi, medu un pienu, krūkās putoja svaigs alus un kvass. Apkārt dūca bites, smaržoja pļava, cilvēki mazās grupiņās pulcējās un jokoja, smējās. Bija labi, tā vienkārši un gaiši, svinējām jaunību, svinējām viens otru. Es jau zinu kā Tu nošņāksies pie sevis un nosauksi to par idillisku muļķību, bet zini, Tevis man ir tik, cik pāris rindas uz papīra. Klusā lietainā dienā nolikt galvu uz Taviem ceļiem, tramīgi izlaid roku caur maniem matiem, tramīgi, jo Tu zini, ka
pieskaries man
tikai
manos sapņos
..
draudziņ
Simtiem cilvēku paiets garām simtiem ielās simtiem pilsētās, visas sejas sajukušas neviendabīgi pelēkā masā, bet tad ir dažas tās mīļās un tuvās, kas paliek. Pietrūkst to brīžu, kad likās, ka visa pasaule nostājusies pret tevi, bet mēs, kā divi-trīs-četri-pieci brašie musketieri, mēs - cīnījāmies par taisnību. Reizēm nogurām, tiesa, bet reizēm uzvarējām. Tagad...
pūlis noguris, pūlis pašķīries, mūs laiž cauri bez cīņas. Jānomet bērnības krāsainie apmetņi un jāapliek Gaismas bruņas, jāvada cilvēki uz gaišāku nākotni, jātic.
Es neatceros kur es toreiz biju, bet savā prātā, savā sirdī uzklāju garus, baltus galdus zem vareniem ozoliem siltā jūnija dienā. Uzaicināju savus draugus, savus ienaidniekus, bet tobrīd mēs nestrīdējāmies, nē, mēs pārtraucām spēlēt teātri un mielojāmies ar svaigi ceptu baltmaizi, medu un pienu, krūkās putoja svaigs alus un kvass. Apkārt dūca bites, smaržoja pļava, cilvēki mazās grupiņās pulcējās un jokoja, smējās. Bija labi, tā vienkārši un gaiši, svinējām jaunību, svinējām viens otru. Es jau zinu kā Tu nošņāksies pie sevis un nosauksi to par idillisku muļķību, bet zini, Tevis man ir tik, cik pāris rindas uz papīra. Klusā lietainā dienā nolikt galvu uz Taviem ceļiem, tramīgi izlaid roku caur maniem matiem, tramīgi, jo Tu zini, ka
pieskaries man
tikai
manos sapņos
..
draudziņ