(bez virsraksta)
Jun. 2., 2009 | 08:09 pm
Viņa stāv spoguļa priekšā, ar pirkstiem viegli pieskārusies tā virsmai un saka, ka jūtas kā neglītais pīlēns, kas nakts laikā izaudzis par jaunu, skaistu gulbi. Mazais, neveiklais putniņš, kam vienmēr ir nācies līst pāri mūriem, notašķīties netīram, tikt atstumtam un nopeltam tagad reizēm ar grūtībām atkaujas no padoma lūdzējiem un apbrīnotājiem. Viņa nav pieradusi.
Viņa vēro un cenšas saprast kas ir mainījies. Sejas ovāls, lūpu forma, kakls un pleci, viņas gaišie mati tie paši. Viņa mazliet pagiežas spoguļa priekšā, manā priekšā, un noskata sevi no aizmugures. Tā pati slaikā mugura. Varbūt mazliet graciozākas kustības nekā viņa atceras sevi pēdējo reizi. Vai es atceros? - iegrimstu atmiņās. Varbūt pēdējos mēnešos, viņas pārvērtību naktī, viņas pēdās sekojusi labā feju krustmāte, ar mīlestību un maigumu virzot cauri bēdām, pacēlusi smago nastu mazliet vieglāku. Kamēr es aizsapņojos, caur spoguli viņa ieskatās manās acīs un
Nekas jau nav mainījies.
Viņas acīs ir tas pats mirdzums, kas vienmēr ir bijis. Blāvāks vai spilgtāks, bet mirdzējis. Sapņi, cerība un mīlestība pret pasauli, enerģija, kuru papildinot ar savu, katram tiek dota iespēja iemantot atombumbu vai reaktīvo dzinēju. Viņa ieskatās manās acīs un lūpu kaktiņos rotājas smaids. Ar tušu noklātajās skropstās rotājas asara, pēkšņi tik skaidra šajā vasaras vakarā, ka man mazliet smeldz šis skaistums. Mana jaukā, mana mīļā...
Viņa iekļaujas manās atvērtajās rokās kā glābiņu meklēdama un es viņu turu, pa pusei auklējot, pa pusei sargājot. Skatos debesīs. Tās ir gaiši pelēkas šovakar, tāpat kā es.
Viņa vēro un cenšas saprast kas ir mainījies. Sejas ovāls, lūpu forma, kakls un pleci, viņas gaišie mati tie paši. Viņa mazliet pagiežas spoguļa priekšā, manā priekšā, un noskata sevi no aizmugures. Tā pati slaikā mugura. Varbūt mazliet graciozākas kustības nekā viņa atceras sevi pēdējo reizi. Vai es atceros? - iegrimstu atmiņās. Varbūt pēdējos mēnešos, viņas pārvērtību naktī, viņas pēdās sekojusi labā feju krustmāte, ar mīlestību un maigumu virzot cauri bēdām, pacēlusi smago nastu mazliet vieglāku. Kamēr es aizsapņojos, caur spoguli viņa ieskatās manās acīs un
Nekas jau nav mainījies.
Viņas acīs ir tas pats mirdzums, kas vienmēr ir bijis. Blāvāks vai spilgtāks, bet mirdzējis. Sapņi, cerība un mīlestība pret pasauli, enerģija, kuru papildinot ar savu, katram tiek dota iespēja iemantot atombumbu vai reaktīvo dzinēju. Viņa ieskatās manās acīs un lūpu kaktiņos rotājas smaids. Ar tušu noklātajās skropstās rotājas asara, pēkšņi tik skaidra šajā vasaras vakarā, ka man mazliet smeldz šis skaistums. Mana jaukā, mana mīļā...
Viņa iekļaujas manās atvērtajās rokās kā glābiņu meklēdama un es viņu turu, pa pusei auklējot, pa pusei sargājot. Skatos debesīs. Tās ir gaiši pelēkas šovakar, tāpat kā es.