(bez virsraksta)
Feb. 16., 2009 | 11:34 pm
...Tavu roku uz sevis sajust, pirkstiem liegi glāstot ādu, virzoties zemāk un zemāk...
Zināt, ka it kā vajadzētu lidot, bet atturēt pašam sevi. Dienās, biroja aizlijušajos logos vērojot savu gaiši, gaiši pelēko atspulgu iedomāties, ka aiz muguras stāvi Tu, apskaujot. Tavs acu skatiensm kvēls, aicinošs, dedzinošs un pienaglojošs, tomēr Tavs ķermenis neizrāda ne mazāko nodevības zīmi. Tās Tavas acis, kas mani iekāro, kas man naktīs neļauj gulēt, liekot svīst un rītos mosties ar saņurcītu palagu rokās. Tie sirdspuksti...
Zināt, ka it kā vajadzētu lidot, bet atturēt pašam sevi. Dienās, biroja aizlijušajos logos vērojot savu gaiši, gaiši pelēko atspulgu iedomāties, ka aiz muguras stāvi Tu, apskaujot. Tavs acu skatiensm kvēls, aicinošs, dedzinošs un pienaglojošs, tomēr Tavs ķermenis neizrāda ne mazāko nodevības zīmi. Tās Tavas acis, kas mani iekāro, kas man naktīs neļauj gulēt, liekot svīst un rītos mosties ar saņurcītu palagu rokās. Tie sirdspuksti...