(bez virsraksta)
Feb. 8., 2009 | 11:15 pm
Par ko ir šis stāsts - ticību vai ilūzijām?
Sēžot vēlā vakarā pie tējas krūzes, aiz loga līstot februāra lietiem, es domāju. Nē, drīzāk - es jūtu, ka šajā pasaulē man reizēm nav vietas. Gars lidinās kaut kur augstāk, starp zvaigznēm, kur nesniedzas pasaulīgā seksualitāte, ikdienas steiga un kaligrāfiskie pieraksti uz monitora malām. Kā baltai papīra lapai Tavā priekšā noklāties un piepildīties. Ar vārdiem, domām...tintes pleķiem kā Tavām dusmām un ar roku izsmērētiem burtiem kā Tavām asarām un neticību. Līnijas vai rūtiņas, mani nepārkāpjamie principi un tikai Tavā ziņā ir tas, vai Tu zīmēsi uz manis vai rakstīsi. Rēķināsi. Izmetīsi. Sadedzināsi.
No malas raugos, cenšos sakārtot domas un varbūt mazliet pat līnijas, kas vij savus ceļus manās plaukstās. Miers un klusums ir mani neatņemami draugi pēdējā laikā. Pēdējos mēnešus, gadu. Rožukronis krīt un atsitas pret grīdu ar tādu troksni, kādu rada tikai koka pērlīšu virtene. Teiksi, ka mazliet skumji? Es atbildēšu, ka nē, ne jau...ne jau skumji.
Mazliet vientuļi sameties.
Mirdzēt. Visiem pāri, katram iedalot pa saulstariņam kādā tumšākā dienā un uzmundrināt. Daudz jau tam nevajag, tikai mazliet pacietības, ticības un...ilūziju, ka tas, ko Tu dari, ir pareizi. Ka tā vajag. Ka kādam tas tāpat ir jādara. Parūpēties par sevi? - nu jā. Mēs visi taču to darām. Visi vienmēr rūpējamies paši par sevi vispirmām kārtām. Tāpēc...
...šovakar manis te nav. Vairs nav - nu jau augstāk, augstāk. Doma par pašnāvību ar katru dienu šķiet aizvien pareizāka. Tikai mazliet - bail. Jo es joprojām nezinu par ko tad īsti ir šis stāsts, par sapņiem, ticību vai ilūzijām.
Sēžot vēlā vakarā pie tējas krūzes, aiz loga līstot februāra lietiem, es domāju. Nē, drīzāk - es jūtu, ka šajā pasaulē man reizēm nav vietas. Gars lidinās kaut kur augstāk, starp zvaigznēm, kur nesniedzas pasaulīgā seksualitāte, ikdienas steiga un kaligrāfiskie pieraksti uz monitora malām. Kā baltai papīra lapai Tavā priekšā noklāties un piepildīties. Ar vārdiem, domām...tintes pleķiem kā Tavām dusmām un ar roku izsmērētiem burtiem kā Tavām asarām un neticību. Līnijas vai rūtiņas, mani nepārkāpjamie principi un tikai Tavā ziņā ir tas, vai Tu zīmēsi uz manis vai rakstīsi. Rēķināsi. Izmetīsi. Sadedzināsi.
No malas raugos, cenšos sakārtot domas un varbūt mazliet pat līnijas, kas vij savus ceļus manās plaukstās. Miers un klusums ir mani neatņemami draugi pēdējā laikā. Pēdējos mēnešus, gadu. Rožukronis krīt un atsitas pret grīdu ar tādu troksni, kādu rada tikai koka pērlīšu virtene. Teiksi, ka mazliet skumji? Es atbildēšu, ka nē, ne jau...ne jau skumji.
Mazliet vientuļi sameties.
Mirdzēt. Visiem pāri, katram iedalot pa saulstariņam kādā tumšākā dienā un uzmundrināt. Daudz jau tam nevajag, tikai mazliet pacietības, ticības un...ilūziju, ka tas, ko Tu dari, ir pareizi. Ka tā vajag. Ka kādam tas tāpat ir jādara. Parūpēties par sevi? - nu jā. Mēs visi taču to darām. Visi vienmēr rūpējamies paši par sevi vispirmām kārtām. Tāpēc...
...šovakar manis te nav. Vairs nav - nu jau augstāk, augstāk. Doma par pašnāvību ar katru dienu šķiet aizvien pareizāka. Tikai mazliet - bail. Jo es joprojām nezinu par ko tad īsti ir šis stāsts, par sapņiem, ticību vai ilūzijām.