(bez virsraksta)
Mar. 23., 2008 | 12:12 am
Asiņot nedrīkst. Asinis pārāk labi redzamas kūstošā sniega žļurgā. Cik ironiski.
Acu priekšā tumsa, ko tikai nedaudz kliedē sniega atstarotās laternas gaisma, tā mulsina mani, tādējādi es pat neiedziļinoties vairāk apkārtējā, ļauju galvai atkrist atpakaļ sniegā, kur no vaiga rētām, mutes kaktiņiem un deguna asinis turpina sūkties sniegā.
Nedrīkst. Saku taču, ka nedrīkst. Asinis.
Saplēstas bikses, jaka, no kuras kabatām tuvākajā apkaimē ir izbirušas vai izmētātas mantas un mazs, ņaudošs kaķēns, kas kautkur tuvāko māju pagrabos brēc pēc savas mātes - arī Tev priecīgas Lieldienas.
Šodien es rakstu vēstuli. Pēdējo vēstuli.
Kad es skrāpēju papīru ar cietu zīmuli - es neciešu pildspalvas, tāpat es neciešu aprakstīt lapas no abām pusēm - šķiet tāds šķībs pussmaids ik pa brītiņam pārslīdēja sejai. Man vienmēr ir šķitusi interesanta cilvēku reakcija uz Pēdējām vēstulēm, zini, tām, kurās Tu uzraksti visu savu sasodīti aizraujošo dzīvi, naivā cerībā, ka kādam vispār rūpēs atplēst aploksni un to izlasīt.
Rakstu es tā, bez adresāta, smīnot, ka gan jau vienīgie, kas to lasīs, būs brašie Latvijas policisti. Haotiski pildās viena lapa pēc otras, kaudze, kas stāv pa kreisi pamazām rūk, kaudze, kas stāv pa labi - pamazām aug.
Es varētu pastāstīt. Pastāstīt par bērnības dienām, par aizdegtām dvēselēm vai to, cik auksts ir ārā (es to sasodīti labi zinu šovakar), par to, ko jūs redzat ikdienā, bet ko es jums tikai atgādinu. Par ko es sēdētu un cīnītos, ja man būtu spēks. Par to, par ko ir vērts dzīvot realitātē, nevis iegrimt virtualitātē.
Vai par to, cik, manuprāt, ir bezjēdzīgs šis Satversmes referendums, vai to, cik man ļoti patika...par Viņu. Viņiem. Tevi...
Es atlaižos krēslā un aizāķēju rokas aiz galvas. Šonakt jau tāpat pārāk daudz patiesību izskanējis.
Melnas ar tumšzilu nokrāsu debesis. Protams, vieglāk būtu salūzt un ignorēt apkārtni, ar kuru mijiedarbojoties mēs meklējam piedzīvojumus un emocijas. Cilvēkus un draugus, paziņas un ienaidniekus. Darbu, atpūtu.
Nav tā visa, draudziņ. Pārlieks noliegums.
Acu priekšā tumsa, ko tikai nedaudz kliedē sniega atstarotās laternas gaisma, tā mulsina mani, tādējādi es pat neiedziļinoties vairāk apkārtējā, ļauju galvai atkrist atpakaļ sniegā, kur no vaiga rētām, mutes kaktiņiem un deguna asinis turpina sūkties sniegā.
Nedrīkst. Saku taču, ka nedrīkst. Asinis.
Saplēstas bikses, jaka, no kuras kabatām tuvākajā apkaimē ir izbirušas vai izmētātas mantas un mazs, ņaudošs kaķēns, kas kautkur tuvāko māju pagrabos brēc pēc savas mātes - arī Tev priecīgas Lieldienas.
Šodien es rakstu vēstuli. Pēdējo vēstuli.
Kad es skrāpēju papīru ar cietu zīmuli - es neciešu pildspalvas, tāpat es neciešu aprakstīt lapas no abām pusēm - šķiet tāds šķībs pussmaids ik pa brītiņam pārslīdēja sejai. Man vienmēr ir šķitusi interesanta cilvēku reakcija uz Pēdējām vēstulēm, zini, tām, kurās Tu uzraksti visu savu sasodīti aizraujošo dzīvi, naivā cerībā, ka kādam vispār rūpēs atplēst aploksni un to izlasīt.
Rakstu es tā, bez adresāta, smīnot, ka gan jau vienīgie, kas to lasīs, būs brašie Latvijas policisti. Haotiski pildās viena lapa pēc otras, kaudze, kas stāv pa kreisi pamazām rūk, kaudze, kas stāv pa labi - pamazām aug.
Es varētu pastāstīt. Pastāstīt par bērnības dienām, par aizdegtām dvēselēm vai to, cik auksts ir ārā (es to sasodīti labi zinu šovakar), par to, ko jūs redzat ikdienā, bet ko es jums tikai atgādinu. Par ko es sēdētu un cīnītos, ja man būtu spēks. Par to, par ko ir vērts dzīvot realitātē, nevis iegrimt virtualitātē.
Vai par to, cik, manuprāt, ir bezjēdzīgs šis Satversmes referendums, vai to, cik man ļoti patika...par Viņu. Viņiem. Tevi...
Es atlaižos krēslā un aizāķēju rokas aiz galvas. Šonakt jau tāpat pārāk daudz patiesību izskanējis.
Melnas ar tumšzilu nokrāsu debesis. Protams, vieglāk būtu salūzt un ignorēt apkārtni, ar kuru mijiedarbojoties mēs meklējam piedzīvojumus un emocijas. Cilvēkus un draugus, paziņas un ienaidniekus. Darbu, atpūtu.
Nav tā visa, draudziņ. Pārlieks noliegums.