Stāsts un domas - 2. Septembris 2007

sēžot Oranža bārā
ja būtu man portatīvais
tad pierakstītu -
par puisi, kas dejoja viens
uz skatuves
par cilvēkiem apkārt
un citādi.

jo ilgāk sēžu
jo skaudrāk izjūtu
kā pietrūkst man kāda
ar ko paklusēt kopā
kā acīs man ieskatīties
lai tās atsmaidītu pretī.

Tu teiksi es māžojos
es teikšu, ka nezinu
teiks citi, lai lieku pagātni mierā
bet pietrūkst man TEVIS šovakar.

rakstu Tev
vai izlasīsi - nenojaušu.
Tu piebilsti, ka salsti
varbūt, ka man, varbūt - citam
pou na'sai tora Anna
bet es, bet man?

gribās pastāstīt
cik nekorekta maskarāde
bez likumiem, bez sakarībām
es zinu - ka patiesībā vienalga.
Nav par ko iespringt
nav par ko uztraukties
dzīve rit tālāk
bet kautkas kliedz

šodien bērns pagalmā
rīt kaķēns bomža azotē
paliks kautkas neizrunāts.
Mēs nomirsim
un Viņi - nezinās
kluso Visuma noslēpumu

tās laikam tikai fantāzijas
ka Tu varētu gribēt to pašu
vienu pieskārienu
vienu acu skatienu
lai ir ko atcerēties
kad šķiet, ka tālāk nav kurp

varbūt - es nenovērtēju
to, ko man jau devi
varbūt mīdu to kājām
cerot, ka būs vēl
turpinājums beigām
bet šodien Oranža bārā
tāpat pietrūkst
pietrūkst Tevis.