Stāsts un domas - 20. Aprīlis 2006

Un atkal kāds iemērca pirkstu perfekti sajauktajā krāsā un izķengāja to pa visu papīru, uztriepjot pāri vēl neglītākas, vēl biedējošākas un aplam neiederīgākas krāsas. Aptraipīja svētumu ar savām netīrajām roķelēm, neatkarīgo un nezināmo padarīja pasaulei par apsmieklu un tad - aizskrēja darīt postu tālāk. Postažot. Postīt. Izpostīt, nopostīt un iznīcināt. Cik neveikli.

Aiz mākoņiem paslēpusies saule jau nepārstāj spīdēt. Arī aiz draugiem paslēpušies cilvēki nepārstāj dzīvot.