Stāsts un domas - 23. Marts 2006

Tu biji viens no Tiem. Viens no Tiem netveramajiem mirkļiem manā dzīvē, kas man atbildēja, kas par mani parūpējās un kuru es nepazinu Tā. Kuru es nepazinu kā sniegu aiz loga, kuru es nepazinu kā pienu kaķa bļodiņā, kā mājās atgriešanās sajūtu. Vienbrīd Tu biji manas Mājas un es - Tavs uzticamais klausītājs. Tu man mācīji vilkus mīlēt, uz mēnesi skatīties un dzert bērzu sulas pavasarī. Atceries - tas biji Tu, ar ko kopā mēs sapņojām ienest pilsētā mazu sauju svaiga gaisa. Tas biji Tu, kam es stāstīju par savām pastaigām mežā ar basām kājām agrā aprīlī. Tu - mana pavasara iedvesma, Tu - manu sapņu redaktors, Tu - mans drošais, nekad nesatiktais balsts.
Tā jau tas ir. Mēs idealizējam. Sevi, pasauli, visus.
Bet tevi nevajag idealizēt. Tu jau tā biji ideāls.
Piedod. Ka Biji.

Gaišā piemiņā, corpse_billy.