(bez virsraksta)
Mar. 6., 2006 | 02:36 am
2016. pasta indekss. Pastniek, nesteidzies! Lūk, došu Tev vēl vienu vēstuli. Balta aploksne, vēl viegli smaržo pēc līmes, jauna pastmarka - uzspied tai savu zīmogu.
Uz kurieni marka, uz kurieni zīmogs? Ak, ja es varētu atbildēt Tev! Tā marka - tā mana mīlestība, lai nes vēsti pie Tevis. Tas zīmogs - kā divi gredzeni, kas uz mūžiem mīti, un aploksnē - mana dvēsele. Kas šķiet šobrīd tik vienkāršs, nemaz tāds nav.
Tā nav mana dvēsele, ko es kādam atdošu. Tā nav mana mīlestība, ko es nolaizīšu un pielīmēšu nosmulētai aploksnei. Zīmogs ir spiežams, ne kā gredzeni mijams.
Tā tam laikam būs palikt.
Klusi liekot basu pēdu aiz pēdas jūrmalas smiltīs, zīmējot vissarežģītākās alķīmiķu formulas ūdens malā ar kāju īksķiem, atstājot roku nospiedumus ūdenī, virzīties gar krastu pretim uzlecošai un rietošai saulei. Kā sentēvu rituālos, zvaigznes joprojām mēs skaitām, joprojām krītam uzartās zemēs un meklējam cits citu. Reizēm pret otra gribu, reizēm neaicināti gaidīti, meklējam.
Un es meklēju Tevi.
Uz kurieni marka, uz kurieni zīmogs? Ak, ja es varētu atbildēt Tev! Tā marka - tā mana mīlestība, lai nes vēsti pie Tevis. Tas zīmogs - kā divi gredzeni, kas uz mūžiem mīti, un aploksnē - mana dvēsele. Kas šķiet šobrīd tik vienkāršs, nemaz tāds nav.
Tā nav mana dvēsele, ko es kādam atdošu. Tā nav mana mīlestība, ko es nolaizīšu un pielīmēšu nosmulētai aploksnei. Zīmogs ir spiežams, ne kā gredzeni mijams.
Tā tam laikam būs palikt.
Klusi liekot basu pēdu aiz pēdas jūrmalas smiltīs, zīmējot vissarežģītākās alķīmiķu formulas ūdens malā ar kāju īksķiem, atstājot roku nospiedumus ūdenī, virzīties gar krastu pretim uzlecošai un rietošai saulei. Kā sentēvu rituālos, zvaigznes joprojām mēs skaitām, joprojām krītam uzartās zemēs un meklējam cits citu. Reizēm pret otra gribu, reizēm neaicināti gaidīti, meklējam.
Un es meklēju Tevi.