Stāsts un domas - 1. Februāris 2006

Kautkur klusi žūžo bites matos, vējš skrien caur smilgām un tās lēni liecas pa tam, viļņi plakšķ gar krastu un čīkst vītolā iekārtas šūpoles. Saule agrā pavasarī, putni apreibuši un zemes svaigā smarža. Es apsolu nojūgties pavasarī. Es apsolu lidot putniem līdzi un gulēt smilgās, lai manus matus ķemmē vējš un bites, vēl saules apžilbušas, meklē tajos medu.
Ak jā, pavasaris!...Mazu, zaļu pumpuriņu un pamazām visu pārņemoša zaļuma pārpilns, visu tik apjūsmotais gaismas laiks. Es Tevi gaidu.