jūtos tā, it kā piektdien pa mani kāds būtu pabradājis.
izņirgājies, izmīcījies pa manām jūtām un emocijām un, skaļi smejoties, atstājis guļam peļķē.

es nedrīkstu to ielaist dziļāk.
man tā saite ir jāpārkož.

"Nē, Kranc, nekas tā nesmird pēc lopkautuves kā maģistrantu seminārs. Cilvēki sēd mazās auditorijās ap galdiem, rokas viņiem asiņo no komatiem. Viņi noveco, bet dzejnieku vecums paliek, kāds bijis, divdesmit trīs, divdesmit pieci, deviņpadsmit."
(L. Koens "Iemīļotā spēle")