...vēl joprojām ielādējās.

vēl joprojām visapkārt daudz bāc! viss kaut kas tāds!
bet es zinu, ka bez šāda skrējiena es ļoti ātri būtu iztukšītis.

šoreiz dienas sapnis:
esmu ar omi un viņas neskaitāmajām māsām dzīvoklī. dzīvoklis acīmredzami salikts no dažādiem, dzīvē esošu dzīvokļu elementiem. sienas no omes, platība no vienas bērnības draudzenes dzīvokļa, dīvāns no mājām, nokrāsas kā no instagram foto, smaržas no citas nezināmas vietas.
sēžam, ēdam kotletes, smejamies par vecumu, kad pamanam par izstieptu plaukstu lielāku skorpionu. indīgi sarkanu skorpionu. nē, drīzāk oranžīgu kā izvārīts vēzis. māsas un ome sāk ņirgt "ak tad tas vēl te..." un tādā garā [atsauce uz kādu Ojāru]. viņš rāpo apjucis apkārt un uzrāpjas uz dīvāna, kurā sēžu.
Es viņu sāku filmēt ar savu telefonu, kas patiešām ir mans telefons ar tādām pašām funkcijām un izvēlni. sekoju viņam pa dīvānu, kā operators. taču iekšēji ir labi jūtams satrauktums.
Viņš uzrāpjas uz kafijas galdiņa ar lielu lampu istabas stūrī, pie kura stāv mana māte. sekoju tam ar telefonu un *blackouts* šķiet, ka viņš ir uz manis. apkārtējie sāk tukli un truli dejot dančus pie šlāgeriem. es arī izliekos, ka kratos un dejoju, lai gan visu laiku zinu, ka viņš kaut kur ir uz manis.
Mana māte pienāk pie manis un saka "nu ko tu te āksties, taču nokrati to monstru". sāk viņu meklēt uz biksēm, taču viņš rāpjas aizvien augstāk. es zinu, ka viņš ir jau uz vidukļa.
gribās saukt vēl kādu palīgā, taču visi dejo un priecājas apkārt un absolūti neinteresējas.
sirds sitas aizvien straujāk un ātrāk. nedaudz grūti elpot.
jūtu jau daļēji viņa asās, glumās kājiņas uz kakla.
mamma vienkārši atkāpjas.
viss. tas lielais oranžais zirnekļveidīgais ir uz mana kakla.
pilnīgi bezpalīdzīga sajūta, it kā nebūtu roku.
viņš tūlīt tūlīt tūlīt.

sapnis beidzas.