Cilvēki nedzird.
Nu reāli... neviens nedzird.
Dažkārt varbūt klausās. Biežāk gan izliekas, ka klausās.

Bet ne tur ir vaina. Un ne visi ir vienādi. Ir izņēmumi.
Daudzi runā viens otram garām izmantojot pilnīgi atšķirīgus referenču ierāmējumus.
Visi no tiem ar saviem lieliem stāstiem, izdomātiem vai patiesiem, gudrībām un pagātnēm un pieredzēm un ambīcijām. Ar vientulību, skumjām un niknumu. Katrs ar savu. Kā gan var argumentēt vai pārliecināt par cita jebko no dzīves? Tās ir pilnīgas muļķības. To nevar.

Ir jāsaglabā skaistums nevis jāpielāgojas ļaunajam tā tirpas sajūtot uz ķermeņa. To ir, protams, paveikt grūtāk.