Cilvēka pacietības, izturības, saņemšanās un koncentrēšanās robežas ir neizsmeļamas.
Tās ir neizzūdošas.
Tās ir bezgalīgas.
Tās ir vienmēr atrodamas.
Tās var jebkurā katrā ikvienā mirklī aizmest vajadzīgos niecīgos centimetrus tālāk un darīt.

Make it happen!

Pārāk traki uztveram lietas, ziniet.

Kaut kas ir. Ar to domāju arī sagadīšanās, neveiksmes, rutīnu, zaudējumus un tamlīdzīgi.
Un 10 % no mūsu uztveres (tās mirklīgās reakcijas) par to, kas ir, sastāda objektīvs vērtējums un tā vieta realitātē un dzīves plūsmas okeānā.
Un 90 % no mūsu uztveres par to, kas ir, sastāda pilnīgi subjektīvi pārspīlēts emocionāli saasināti uzbudināts uzsprindzināti lieki uzspridzināts redzējums caur vienas milisekundes prizmu.*

Tad ejam pie pirmā, kas ir pa ceļam un liekam tam paķerties. Ja tas spītēsies, ievilksim to milisekundi ilgāk, vai varbūt tas pirmais aizies pie nākamā pirmā. Tā tas vilciņš, kas pasaule, griežas.

Vot atcerieties paklausīties Kādu Bobu Mārliju vai kādu Ludovicio Einaudi, iegrimt un pārdomāt.

*[neko no šī teksta nevar un patiesībā nedrīkst uztvert, kā pamudinājumu palaist lietas pašplūsmā un padoties par savu vietu zem saules. tas būtu citādāks ieraksts]

Kad es ieliku roku viņas rokā vai otrādi,
Tad tām katru reizi atskaroties,
Sajūtas pārņem.

Sajūta, ka tās atlaižas uz ilgāku laiku,
Sajūta, ka kaut kas tiek atņemts,
Vai izzūd no paša.

Vēlos, lai tās neatlaižas. Drīzumā un visos nākošajos drīzumos.

Tas nav
lāsts kā virpulis, kas zīmē kā cirkulis
Stāsts, sauc to par dzīvi
kas blīva un brīva un sākumā sīva
Dīva ne gluži bet
dārga būs vārga, tā ķers Tev pie krāga
Lāga būs
lejas ar citiem un skumīgas dejas
Arī klejas un
saucieni, kaucieni, būs tumšāki braucieni
Bet ne vienmēr
Būs tā kā tas būs

neļaujies
smakt
neļaujies
plakt
atļaujies
zelt
atļaujies
lakt un atļaujies celt

Cilvēks taču nepamanīs pats, ka kaut kas ne tā.
Citi pateiks vai pamanīs, kad būs par vēlu.

Bet reāli, kamēr ir labi, taču nevajag piespiest sevi "for the greater cause". Tad nu kur rodas egoisms? Tur rodas egoisms?
Cik daudz vajag ieguldīt, bet cik daudz - izbaudīt. Mūžīgais, līdz šim visīsāk noformulētais, pilnskanīgās dzīves Hamletiskais jautājums ar to skeletgalviņu rokā.
A jēga par to domāt?.......

Nogurums.
Dienas turpinās.
Atslēgpunkti.
Laime.

P.S.
Diez vai es atradīšu komfortablākas botas.
Diez vai es sākšu dzīvot veselīgāk.
Nē... Gan jau sākšu, bet vecumā kad par to ir pārāk daudz joki, kuri patiesībā ir ļoti melni un reāli.
Neko darīt. Zobuārstu[higiēnistu] jau arī neapmeklējam vienreiz 6 mēnešos.
Ko Tev vajag ziemassvētkos?
Man vajag budžeta plānošanas skilus. Kaut vai tikai izsekošanas. Tā ir tāda problēma ko noliedzu esam par problēmu, pffff.. DAAaaaaAAA..

Aizvien straujākos ritmos, dinamiskāk, bet ne plūstošāk.
Vai labi ir tas?

Aizvien retāk sevi pieķeru apzinoties mirkli, vairāk pieķeru darot mirkli. Labi, ka vēl pieķeru. Daudzi vispār necik nekad nepieķer sevi kaut kur esam [ar to domāju stāvokli/emocijas/karjeru/telpu/apskāvienus/otru/citu/sevi]. Tos neapskaužu.

Jā. patiesībā labi ir tas. Bez skrējiena... Nebūtu tādas mazās atpūtas. Un kur nu vēl lielās. Nebūtu augšupejas un lejupslīdes. Tas jau ir tajā dzīvē tas pārbaudījums un dzirkstele: Neiekrist iluzorā augšupejā un Nepadoties dzēlīgā lejupslīdē.

Visādi joki
spoki
moki
Tu mani
cik ļoti patīc
tik ļoti
satiec
ar visu kas ir.

kas tur bija?
šķindēja elpas
siekalas
dvašas
drastiski pārspīlēts
bija tā uguns
bija un
nav
it kā jau nav
bet sanāk vēl nopūst.

Viss vietās, jel.

Birds flying high you know how I feel
Sun in the sky you know how I feel
Breeze driftin' on by you know how I feel

It's a new dawn
It's a new day
It's a new life
For me
And

...

Pilnīga nereālija bija laba daba.

Ļoti vēlu ieradāmies, bet tas jau netraucēja ["es tūlīt raudāšu!"].
Pirmā nakts bija baigais nogurums, baigais lietus ["izpeldējies, svaigs lasis!"], baigā tumsa, baigi neko saprast nevarēja, bet tas jau netraucēja.
Otrais rīts iesākās ar nedaudz smagām sajūtām, bet tas jau netraucēja ["sākam ar brokastīm?"].
Otrā diena bija riktīgs karstums, jaunu šmotku atgūšana, kas nokavētas pozitivusā un gandrīz saules dūriens ["varētu te apgulties pie Sus Dungo!"], bet tas jau netraucēja.
Otrā pēcpusdiena bija kailskati: ēdenes dārza cienīgi skati, bet tas jau netraucēja ["viņi tagad vēl sāks ņemties lielā pelmenī! Ha ha ha!"].
Otrais vakars bija laba mūzika un bijušie ["čau mazā... NĒ!"], bet tas galīgi netraucēja.

Pilnīgi laba, respektīvi. Ļoti mīļi bija. Ļoti vērts bija.

sirds dun tik strauji
skatos uz profila bildi
atceros, kā skatījos citādāk

skumjāk

tik noguris pēkšņi esmu
tik laimīgs pēkšņi esmu

Creatures of nightmares raise up and dance with me
Now and forever
I am okaaayyyyyyyyyy..............................

domāt.
tad runāt.
bet nevis tā fiksi kaut ko izķert bez konteksta, bez pamatojuma, bez atsaucēm un nepiedomājot.. "spert".
bet nevis tā ilgi marinēt, piedomājot aizvien prātam neaptveramākas, nesaprātīgākas lietas, aizvien krājot un degot un.. "šaut".
bet teikt. vienkārsi pasacīt. vai tad nu izklausās grūti.
es "šāvu" garām. laikam jutos tiesīgs būt mega aizvainots. bet nebiju. un neesmu.
viss esot uztverē. nu ja... interpretācija pēc pieredzes.


un re kā. viss ir uztverē arī subjektīvā aktivitāšu intepretacijā, domājams, pēc iedomām.
katrs uztver personīgi.
un tad katrs dzied savu dziesmu.
TOP 2 svarīgākie spēki katrs savā pusē. dzirdu abas dziesmas.
dzirdu neapmierinājumu vai ka kaut kas slikti, bet nav ne skaidrs kas, ne arī tas, ko darīt.


nav tā, ka būtu baigi viegli izturēt šos pilnīgi nepamatotos, kā angļi teiktu, buļļa sūd*s. neviens jau nezina manas sajūtas un attieksmi un settingu, un ja jautā, tad neieklausoties pārvērš sarunu bērnišķīgā, vulgārā stulbībā.
zinu, ka nebūs nebūs. zinu, ka būs.
da nu viss kārtībā, taču :] vienkāršoti lielā morāle - ir allaž vērts izzināt uztveri.

Kā pulkstenis tikšķ?
Tikai uz priekšu.
Dzīve arī tā iet.
Un Dzīve ir 100x par īsu, lai ķidātos un grieztos pa riņķi*.
Es nemaz to datumu neieliku. Katrs var sameklēt kā būt upurim. Mēs tādi esam pārāk ilgi un bieži. Ja kāds domā, ka man nesāpēja ļoti ilgi 24/7 un ka es nenovedu sevi gandrīz līdz vājprātam, kā arī ka es mierīgi un viegli kā pūciņa, egoisma gaismā staigāju pāri līķiem, tad viņš maldās vissmagāk savā mužā.
Mēģināsim sasniegt maksimumu, nevis sevi apgrūtināt**.
Iesim kā pulkstenis. Tagad.


*[izlasīt 2011. gada 13. janvāra ieraksta dzejoli]
**[atsauce uz 2010 gada 29. decembra ieraksta jautājumiem]

Tuvojas vētra...
Cerams nāk piedāvājumi, bet nāk arī izvēles. Nedaudz nopietnas.
Pusi ar darba iespējām es jau sad*rsu un sāku lēnām pieņemt faktu par atgriešanos lauvu midzenī.
Bet ar studijām izrādās arī ir jāpieņem zibenīgi lēmumi. Nomirušolīniju ziņā.

Pašlaik ir:
Eiropeizēties LU
Internacionalizēties Ekonomikā LU
Politikārās vadībzinības RSU
Juris un valoda RJU

Un tad tur vēl RTU pie inženierekonomistiem, kuriem interesanti priekšmeti. Esmu pacietīgs, taču gaidīt es nemāku. Ne jau vēl gadu. Dīvaini.
Bet tādēļ jau esam cilvēki.
Katrā ziņā jāmēģina un jācer, kaut ko nenokavēt. Ir papīra piezīmju grāmatiņas, kas pīkst?

Jāņi nebija ar tur mega tradīcijām vai apkaunojošām izklaidēm, taču forši. Trakie līgo remiksi, daudz muļķības un sarunas un ļooti daudz ēdiena [nemaz nerunājot par dzērieniem]. Nu normāls scenārijs, es teiktu. Nedaudz kremt, ka visa pēdējā nauda. Tagad oficiāli sākam apmēram piecpadsmit dienu periodu ar 0 $. Bet tā, ka tiešām.

Atkal klusums un miers.
Un...
Hm...
Baisi klusās 13.5 darba stundas pat vēl nav sākušās.
Tik ļoti bija pierasts socializēties caur jauniem cilvēkiem un veciem un kalniem un ielejām un iestādēm un izstādēm. Ausīs jau džinkst. Tā laikam īslaicīgā vientulība.

Cilvēki ir dažādi.
Katram sava galva un iemesli uz pleciem.
Gan noskaidrosim kas tur bija un kādēļ tā jādara. Bet ja tas ir kādas pilnīgi bezjēdzīgas atriebības, nepatīkamu sajūtu sūtīšanas vai citu plānprātības līmeņa iemeslu nolūkos, nu tad... man nav ko teikt. kā tikai nopūsties.