par draugiem turpinot

un vēl ir tādi pauzes cilvēki,kas ienāk manā dzīvē,es gribētu viņus saukt par īstiem draugiem ,bet kkas pietrūkst...laikam paļāvības .viņus nekad nevar nekur aicināt,jo viņi var neierasties...kaut kā tā.lai gan īstie draugi arī tā mēdz darīt,bet vienkārši ir lielāka uzticēšanās,ko nevar izskaidrot.manuprāt,arī rūpes par mani ir īstas,lai gan daži pauzes draugi ir mēģinājuši arī pildīt kādu lomu manā dzīvē,ar patiesām rūpēm par mani....nezinu,reizēm šaubos,ka pa riktīgam bez pauzēm būs manā dzīvē,laikam tāpēc pauzes cilvēki.lai neapvainojas,bet tā ir.piemēram neierastos pie manis uz slimnīcu,jo tur ir trakie...dažbrīd arī pauzes cilvēki no sirds jautā_kā Tev iet,bet pēc pāris teikumiem mēs atkal atvadamies uz mēnesi vai pat pusgadu.
lūk mana analīze...nav izteikts it kā galīgais spriedums,jo vārdus nenosaucu.lai paliek manās pārdomās:)varu teikt,ka arī paziņas man nav nemaz tik garlaicīgas,vienmēr ar kādu odziņu toč,bet ne vienmēr es viņiem..varbūt kļūdaini esmu sākusi cerēt uz attiecībām,tāpēc atstāju tā maliņā ,lai ir uz ko acis pamielot.varbūt.un nekas vairāk kā sekss arī.kur manī te nesen dziedāja mīlestība?heh,es pat nesaglabāju,tā sauktajai nākamajai manai sievietei,bildi uz kuru ik palaiakm palūkoties,jo no mīlestības līdz naidam viens solis.jā,man šķiet,ka izjutu to un tad...viņai atlika tikai atbildēt uz manu nevainīgo sms un atkal analizēšana manam prātam neprognozējama...kas viņa man?kas viņai es?

Mūzika ai sauče pego...