šādu stāstu ir daudz,bet šis..("mans rētainās ādas fragments")
Vēloties saprast kādēļ tāda esmu kāda esmu.....
Šobrīd pavadīju stundu/divas pārdomās,bet būtībā visu apzināto mūžu,lai uzrakstītu pēc būtības,atmetot gļēvumu labāk paklusēt,kopš man pateica:"Tu esi iemīlējusies viņā ,vai?"ar nosodošu intonāciju balsī.
Kopš tā laika man bija ļoti grūti atklāties un būt vispār atklātai cilvēku priekšā arī šauboties un neticot savai dabai.
Man bija 20 gadu,kad sapratu,ka tas var būt traucējoši kaut kādā veidā un nesaprotami pats par sevi citiem,kuri nav tādi. Tas bija sāpīgi ko tādu dzirdēt,jo uzskatīju šos cilvēkus par saviem draugiem.
Tas bija laiks,kad nebija tik daudz interneta un informācijas par tādiem cilvekiem kā es vispār-vismaz man un tad atklāju sev to,ka neesmu citplanētietis,jo pēc diviem gadiem aizgāju uz klubu,kur visi ,lielākā,mazākā mērā atklāti izrādīja interesi pret sava dzimuma pārstāvi. tas bija tik liels šoks un biedējošs fakts apjaust arī sevī,it kā būtu kāds paziņojis-Tev ir AIDS un tas nav ārstējami! Jā,es nezināju nevienu tādu cilvēku līdz tam brīdim,jo daudzi varbūt bija pazīstami,bet sēdēja "skapī" tāpat kā es līdz zināmam laikam.Satiku daudz līdzīgi domājošo un simpātisku meiteņu,bet nespēju pa īstam priecāties no sirds...
Es biju iemīlējusies pa īstam kādā,kura neko man nebija stāstījusi par savām izjūtām un jūtām attiecībā uz mani. Daudz ko noklusēju,bet piesaistīja uzreiz kopš brīža,kad ieraudzīju. Nezināju kā un ko un kas jādara,es vienkārši jutu to,ko jutu.
Sāku meklēt atbildes apzināti un neapzināti vienatnē un citās meitenēs,jo man trūka informācijas . Klubs bija vieta,kurā es sapazinos ar daudzām,kuras pēc tam soļoja man līdzās 2005tā gada pirmajā Latvijas praidā,lai gan no lepnuma bija tālu daudziem par to,kas viņi bija un ir savā būtībā. Bija manāms liels nosodījums tieši tajā brīdī un konkrēti pret mani arī.Tu kļūsti redzams lielām,naidīgām ļaužu masām,kuras iestājušās par ģimenes vērtībām,stāv ar plakātiem Doma laukumā un arī ir neziņā īsti par to,kas te tagad notiek.Arī citi,kuriem šķiet,ka saprot visu ļoti labi,gājiena laikā meta olas un akmeņus. Tu neesi ērti iekārtojusies pie TV un neskaties šausminošos kadrus par karu kaut kur citā zemeslodes pusē,Tu ej līdzās un blakus saviem jaunajām paziņām,draugiem un otrai pusītei un arī redzi tās pašas bailes viņu sejās,ko izjūti pati,bet visi jautri rosās un pat smaida un smejās,lai vismaz liktos,ka neatrodās šajā pat brīdī turpat. Mēs pat dziedājām krievu grupas T.A.T.U dziesmu "nas nedogonjat" sevis iedrošināšanai un sirdsmierināšanai.
Līdz pagriezienam,kurā skan saukļi:"ejiet ārstēties,nāvi u.tml" neapjautu nopietnus draudus ne fiziski ,ne morāli,bet mēs cieši kopā vienkārši soļojām kā pingvīni,kuriem salā jāsaspiežās ciešāk,bet malējiem lemts nosalt,lai maziņie un neaizsargātie pa vidu izdzīvotu.
Tā arī te-malējiem trāpīja olas un aizsargāja no pūļa tikai daži policisti,sadevušies rokās un apziņa:"šis ir vēsturisks brīdis,lai notiek ,kas notikdams!"
Nē,nevarētu teikt,ka neesmu sevi pieņēmusi arī tagad("kas nenogalina-padara stiprākus taču :)un nogalināties i nedomāju,kaut bija gan reizes tik daudzas ar reāliem iemesliem,ne iedomātiem vien....
Vienkārši neesmu sapratusi kādēļ un iespējams,ka nekad arī nesapratīšu,tāpat kā vairums no mums,LGBT pārstāvju .
Jā,tā sevi droši pozicionēju un viss pārējais ir tīra izklaide un hobijs,kurā tik daudz enerģijas tomēr neielieku,ja neredzu nepieciešamību aizstāvēties un aizstāvēt kā ēst.Tā ir prioritāte manā dzīvē būt sevis un LGBT sabiedrības cienīgai pārstāvei,ne tikai esot biedrībā,bet mīlot savu būtību un pārējos cilvēkus.
Jā,tas nav viegli,jo tieši tādēļ,ka meklē šim jautājumam"kādēļ esmu tāda,kāda esmu" atbildi,lai ļoti,tiešām ļoti apskaidrotu to citiem,kuriem nav tādas pieredzes varbūt visādos aspektos sevis atrašanā,kā arī attaisnotos it kā vairākuma priekšā,kuriem vienmēr atrodās jautājumi arī nepiedienīga rakstura.....
Var teikt,ka tas ir mans pētījums,kurš ilgst mūža garumā. Nē,zinātāji apgalvo,ka kopš dzimšanas-tādi piedzimstam,bet man pašai ar to nepietiek viennozīmīgi. Es gribētu zināt un daudz ir filmu,kādēļ man bija tik ilgi jācieš un kādēļ man dara pāri dažbrīd vēl joprojām? par ko?
Skaļi uz ielas man uzsaucot:"Tu zini,ka esi līdzīga pediņam?!" vai klusībā pie sevis, šaurā lokā domubiedru veltot aizdomīgus smīnus un skatienus,runas izplatot ar izsmieklu par visu,ko pārstāvu un aizstāvu,beigu beigās kā domāju,uzvedos,izskatos pati.
To jūtu pat ,ja tieši nekas nav teikts,tādēļ neslēpjiet,klusējot-tas velti... un,jā baidieties baidieties-es kodīšu dziļi,ar vārdiem vien,ja aizskarsiet kaut domās mani un man līdzīgos! Citas tiesības darba tirgū un citos gadījumos brīžam plašā aspektā šobrīd nav,nejūtu. Valsts neaizstāv pietiekami un valstvīri domā par sevi lielākā,mazākā mērā vienmēr.
Mūzika skumju akmeņi_mums pietrūka smieklu
