viņa mani riktīgi sabučo,ar purniņu glaudīdamās gar seju.
viņa mani noteikti uztver par savējo :)un kā gan mēs uztveram savējos?vai nevajadzētu dot bučas gadījumā :))

cik ļott mēs jaunībā kļūdamies,ka normālas attiecības sākas caur pirmo skūpstu nevis sarunu...cik ļott mēs esam izslāpušas pēc seksuālām attiecībām,ka nemeklējam vienkāršu sarunbiedru,bet ar to arī viss tikai uzsākams,manuprāt...protams nospēlē arī izskats savu lomu,bet drīzāk tā neļaušanās mīlestībai ir skaists brīdis,kurš pārvēršas par īpašu,kad viss notiek...un,kad viss brūk,tad tikai diskusija savā starpā var kaut ko atjaunot,ja vēl kas glābjams.
žēl,ja vienam ir kvēlākas jūtas nekā Tev...tur nu neko nevar padarīt...esmu bijusi abu vietā-gan tās,kurai ir vairāk sirdī,gan tā,kura nemīl tik ļott.visnotaļ abām ir grūts brīdis,kad jāšķirās...tikai nedaudzas spēj palikt draugi,neskatoties ne uz ko.