pēcis pļāpā

nez kāpēc ir tā, ka 95% gadījumu pēc pirmajām 5 minūtēm sarunas tu vari saprast vai cilvēks ir sakarīgs vai nē. un tam nav nekāda sakara ar izglītību, to, cik daudz naudas viņš spēj nopelnīt vai cik daudz grāmatas izlasījis vai cik daudz grīneveja un džārmuša filmas noskatījies. un tie, kuri nav sakarīgi, var censties un līst vai no ādas ārā 95% gadījumu viņi tā arī paliks nesakarīgi. viņu vienīgā cerība ir nekad neuzzināt, ka ir nesakarīgi un dzīvot laimīgi neziņā.

un es neko negribu dzirdēt par snobismu manās rīmēs. I ain't choose to rhyme, rhyming chose me.

katram ir kaut kāda standartu un principu vācele, pēc kuras tas dzīvo savu dzīvi.
es esmu daudz ko nedarījis savu principu pēc. daudz kas nav atbildis maniem ērtības, komforta vai skaistuma standartiem, ko esmu nokristijis par stulbu, nesmuku vai nevajadzīgu.

un galu galā es neesmu pārliecināts, ka esmu ieguvējs tādēļ, ka nespēju izprast un iedziļināties, uzspiežot man nesaprotamajam "tas ir sūds" zīmogu.
bet tā es slīkstu arvien dziļāk savā paštīksmē, uzskatot, ka esmu gudrākais cilvēks pasaulē un man ir vislabākā gaume.

tas tā - sātana advokāta ieraksts manai iepriekšējai vervelēšanai.