pēcis pļāpā

Tāda ir viena no manām sajūtām šobrīd vienos naktī sēžot pie datora viesistabā.

Es šodien aizstāvēju maģistru. Biju daudz darba un pūļu ieguldījis, noprezentēju labi (gan ne izcili), dabūju 8. Droši vien, ja būtu izcili tad būtu 9. Bet tas nav svarīgi, jo galu galā tas bija man, nevis citiem.

Atnācu mājās un spontāni sarunāju pirceējus gan xbox-am, gan wii, jo man jau pusgadu nav televizora (vecais salūza) un nevaru šīs konsoles izmantot.

Tagad pēc aptuveni 30 minūšu rūpīgas pakošanas sēžu un ieslīgstu pārdomās. Vai tiešām šodiena, 6. janvāris ir diena, kad pilnīgi un galīgi beidzās mana bērnība?

Laikam nē. Es būšu tāds pats kā esmu bijis līdz šim. Bērnišķīgi jautrs un nenopietns, jo tikai neņemot visu ārkārtīgi nopietni, es māku tikt cauri šai dzīvei. Un taisnība ir tam cilvēkam, kurš man reiz teica, ka cilvēki nemainās. Nemainās, ja paši to negrib. Un es negribu, jo pats sev šķietu ellīgi foršs.

Mass effect 2 un Bioshock 2 - janvāra beigas un februāra sākums man būs ļoti aizņemts...