pēcis pļāpā

Pēdējā laikā arvien biežāk aizdomājos, cik daudz lietu man ir nepieciešamas, lai es būtu laimīgs. Kādus gadus 4 atpakaļ es izkalu plānus, kas man ir nepieciešams. Tagad, kad man 90% no tā ir, tas vairs nepriecē. Vasaras sākumā salūza tv. Tovakar man bija pasaules gals, izmeklējos 40 alternatīvas, izplānoju kinozāli ar projektoru utt. Ir pagājuši vairāk kā 2 mēneši un es esmu pieradis bez tv. Un nav vairs pasaules gals, es pat praktiski par to vairs neaizdomājos. Man ir 2 pēdējās paaudzes spēļu konsoles, bet nav azarta tās spēlēt, es pārdevu abus savus digitālos fotoaparātus un skumstu pēc tiem tikai tad, kad jātaisa nakts foto. Es esmu dzirdējis, ka laime nav lietās, taču ir lietas, kas dzīvi atvieglo un uzlabo tās kvalitāti. Kur ir tā smalkā robeža, kad tas pārvēršas lietu kultā un kļūst par slimīgu apsēstību..?