29. Janvāris 2013

• Radioactive
• 29.1.13 22:19
• Dīvaina sajūta... liekas, ka viss jau aizmirsts un nevajadzīgs. Nesvarīgs kļuvis TAS, neinteresants, nožēlojams, sen aizmirsts,no TĀ radītajām sajūtām palicis TUKŠUMS. Tu aizmirsti, aizmirsti, esi aizmirsis, bet tad.....
  Neliels ieraksts, zvans, vēstule, skatiens- atmiņas.
  Un viss, sirds puksts, tirpas skrien, zils pār acīm, liekas, ka nekas nav noticis. Aizmirsti naidu, dusmas, piedošanu- viss paliek. Ir tikai TAGAD- TŪLĪT- ATPAKAĻ- TAS- ATPAKAĻ- RAKSTĪT- ZVANĪT- SATIKT- PIESKĀRTIES- SAMĪĻOT. Teikt PIEDOD, es... viss.. viss... tā nekad nav bijis, sākam no sākuma.. NĒ!!!!! KAS TAS? Tavs prāts teica nē, bet es gribu.
  Un tad nāk apjausma! Tās ir tikai iedomas, atmiņas, vecās sajūtas... Kuras.. diemžēl, vai par laimi, neatrgriezīsies..
  
  Un tad- nāk apjausma. Man tevi nevajag, jo tev mani nevajadzēja. Man ir kas labāks, kas tuvāks, TO kuru negribu laist vaļā.
  
  Bet lai arī cik gribētos, TAS vienmēr atausīs atmiņā ar jaukajiem mirkļiem. Un daļa sirds saka- ja viņš tev kādreiz teiks, LŪDZU? Ko tu atbildēsi?
  
  ???
  ??
  ?
• 0 rakstair doma