15. Decembris 2012

• aquarium
• 15.12.12 16:33
• pilnīgs kosmoss.
• 1 rakstair doma

• Nožēlojamā
• 15.12.12 21:04
• Vai esat kādreiz domājuši cik ļoti sāpināt cilvēkus, kuri jums ir blakus?
  Es šodien domāju.
  Tagad domāju.
  Es jūtos tik nožēlojama un tajā pašā brīdī mīlēta.Viņam rūp. Diemžēl, to saproti brīdī, kad šķiet, ir jau par vēlu.
  Tu paliec klusumā. Klusumā, kuru aizpilda tavas asaras un šņuksti.
  Istabā paliek vēl klusāks, kad viņš apsēžas man blakus, pat nepaskatoties uz manu pusi.
  Es saprotu, šīs ir beigas.
  KĀPĒC ES TĀ DARĪJU? Jautājums sev. Atbilde? Atbildes nav, jo saprotu, ka esmu muļķe. Vai tas viss bija šī vērts? Nē, nebija.
  Es redzu, kā viņam sāp un sāp arī man. Es cenšos izdomāt, ko darīt? Kā mazināt viņa ciešanas.
  "Piedod"- tas ir viss, kas nāk pār manām lūpām. Un tanī pat brīdī es saprotu, cik tagad vārds "piedod" šķiet nožēlojams un niecīgs.
  Klusums ievelkas. Es ienirstu domās, cik ļoti nožēloju savu kļūdu. Asaras birst gar maniem vaigiem.
  Pēkšņi viņa roka pieskaras manam vaigam un noķer asaru. Viņš paceļ manu galvu, bet es neskatos. Es nevēlos redzēt sāpes viņa acīs, un saprast, ka sāpju iemesls esmu es.
  "Tas nekad neatkārtosies?"- viņš jautā. Mani pārņem emocijas, protams, ka nekad. Un tad.. vārds nekad šķiet nepareizs. Vai pasakot nekad, es viņam nemelošu.
  "Es nezinu"- mana atbilde vārgi izskan tukšajā, bezkrāsainajā dzīvoklī, kurā vienīgā krāsa ir viņš.
  Trieciens. Pliķis viņa sejā. Klusums.. Vientulība. Doma par aiziešanu.
  "Piedod"- mans bezspēcīgais vaids, tikai pīkstiens, izskan klusi. Es noliecu galvu.
  "Tas nekad neatkārtosies?"- viņš jautā vēlreiz, bet tagad. tagad doma par tukšumu, vientulību, izmisumu, negulētām naktīm, raizēšanos.
  "Nekad!"- es atbildu un to tiešām zinu. Kā gan es to varu zināt? Es to zinu, jo šajās pāris minūtēs klusuma, esmu pārliecināta ko gribu. Un tā ir telpa siltuma, maigi glāsti, laimes asaras un prieka brīži.
  Vai zināt kā ir, kad esi mīlēts?
  Es zinu.
  
  PIEDOD.
• 4 rakstair doma