16 May 2019 @ 08:15 am
Mātes diena.  
Šogad sadalījām omes pēc ģeogrāfijas - mimmei tika mā, mums ome.

Līva noslēpumainu smaidu sejā ies uz Meguci. Es saku:
- Tu man nedomā pirkt šocenes!
- Kāpēc?!
- Es vēl neesmu apēdusi to, kuru no Lietuvas atvedi.
- Nu a Džese omei?
- Es domāju, ka viņa arī nav sajūsmā par šokolādēm...
- Nu bet Cilts Vadonim tad vismaz var?!

Man par lielu pārsteigumu arī Pupa izdomāja braukt līdzi pie Omes jeb Cilts Vadoņa (vai tiešām būs pārgājis tīņa riebums uz jebkādām ģimenes sanākšanām?). Pasēdējām, papļāpājām.
Mājupceļā Pupa domīgi prasa:
- cik omei gadu?
- ēē mmm, trīsdesmit trešais - tātad 86.
- nja...
- katram tādu prātu astoņdesmit sešos.
- es arī domāju - cik vien pie viņas braucam, viņa nepaliek vecāka.


Es nezinu, kas ir tas noslēpums. Viņa ir rāvusi visu mūžu, vilkusi visu saimi kā tvaika lokomatīve.
Kruķījusies un pērusies neskaitāmos darbos vienlaicīgi, pārdevusi visu, kas nemūk prom no letes - tulpes, piparkūkas un pat dilles - nemetīs tak ārā no vasarnīcas atvesto kaudzi, galubeigās pat atvēra veikalu... Vakaros savāca visu saimi (tai skaitā mūs ar mimmi), slotas rokās un virpotavas/galdniecību slaucīt. Kamēr mimme slaucīja, es lasīju smukos metāla virpulīšus kabatās. Taisni apbrīnojami, kāpēc es esmu tik drausmīgi slinka tik strādājošā ģimenē?! Pataloģiski riebjas jebkāds fizisks darbs. Vienīgais, ko izdevās mantot no viņas, ir m*ka migrēna.

Reizēs, kad sencīši palaida plostu, viņa brauca mūs savākt. Tai laikā man personīgi nebija iebildumi pret plostiem. Tas nozīmēja omi ar centrālo apkuri, vannu un desu ledusskapī. Dzīvi atceros epizodi, kā viņa rauj mūs ar mimmi katru pie savas rokas cauri tunelim uz trolejbusu, nikna kā lapsene, bet es sajūsmā, ar palēcieniem skrienu līdzi. Visiem labi! Nu varbūt ne omei...
Par leģendu kļuvis stāsts, kā viņa atpērusies pie mums, prasa mimmei:
- kur tēvs?!
- tētis pēc mauciņas aizgāja!!!
Pēc tam viņš esot izmisīgi mēģinājis iemācīt mimmei "pagale", saki, ka tētis aizgāja pēc pagalēm!!! :D

Nav vēl piedzimis tāds, kas nenostieptos miera stājā, kad viņa ir nikna. Arī mēs. Kad nāca melnie, tad ņēma lupatu un mēza istabu, mēs skrējām pa priekšu, mēģinādamas izglābt, ko var. Nekādas žēlastības - kas tika zem lupatas tādos brīžos, viss izlidoja miskastē.
(Šis gan būs pārmantojies, turklāt ļoti izteikti Pupai - kā psiha, tā vāc māju.)
Vienmēr cīnījusies par visu izglītībām, tā ir vienmēr bijusi prioritāte numur viens. Kad ieņēmu galvā, ka gribu uz komercskolu, pat skrēja uz skolu, noskaidrot, kas kā, kamēr es laukos.
Diemžēl, to naudu, ko prasīja Rīgas komercskola, nevarējām pavilkt, tāpēc stājos otrajā. Pēc gada vaimanāju, ka nevaru, ka iešu prom, tas nav izturams.
-Izturi! Izturi kā veči iztur armiju!!!
Un tā katru reizi - es vaimanāju, viņa liek saņemties.
No pārmācīšanās norāvu tādas galvassāpes, ka ne gulēt, ne staigāt, ne dzīvot. Kaite izrādījās gana vienkārša - kā iedzēru izrakstītās zāles, tā atlaida sāpes un izslēdzos uz diennakti. Mimme no sajūsmas, ka esmu Rīgā ik pa brīdim nāca pie manis, kamēr dabūja pa kupri no omes, ka jāļauj sīkajam izgulēties :)
Tikai pateicoties viņas neatlaidībai un atbalstam nepametu skolu (mēs jau ar Dinci pat bijām izperinājušas, ka pāriešu uz viņas skolu. Kā tagad iedomājos, tā šermuļi pārskrien - ko es būtu tur darījusi ar 0 zināšanām jebkādos humanitārajos priekšmetos?!)
Tā kā uz Rīgu pie omes taciņa taisnāka kā pie mā uz pāķienu (un atkal jau) omes ledusskapis pilnāks, mēreni atkal pārgāju viņas apgādībā.
Pēc "armijas" universitāte bija tādas pupu mizas, ka Omei nāca citi kreņķi - bariņš lauķu, kas nokļuvuši galvaspilsētas vilkmē. Drīz vien zināju visus Vecrīgas un tās apkārtnes taksofonus - vienalga kādā kondīcijā, vienalga kur, ja laiks iet pāri pēdējam trolejbusam - jāzvana omei. Vispār, ja tā padomā, šajā posmā viņai vajadzēja nosirmot uz līdzenas vietas. Labi, ka jau bija sirma.
Tāpat jau nāca melnie un baltie, bet kaut kā mums izdevās sadzīvot.
Nevarētu teikt, ka tika nodrošināta pilna pansija - brīvdienas uz maiņām ar Dinci rāvām veikalā no, manuprāt, 16 gadu vecuma. 12h kājās, komunicējot ar vecajiem perdeļiem no guļamrajona, brrr. Un nekādas demokrātijas - ja man nav skola, bet kāds veikalā saslimis, 7:30 kājās, un uz kasi.
(darba mīlestības joprojām ne kripatas, bet omei pretim runāt neviens vēl nav uzdrošinājies).
Kad sēdēju ar Pupu mājās BKA, saņemot vien valsts dāsno 30latu pabalstu un Janča 100latu algu, regulāri saņēmu paciņas ar desu, maizi un ko nu kuro reizi vēl.
Stāsts goda vārds nav par desiņām, lai gan nupat tā sāk likties.
Viņa koncentrē visu informāciju, viņa perina idejas.
Galubeigās tā bija viņa, kura nāca klajā ar ideju uzpirkt Pupu ar kaut ko ļoti vērtīgu, kad pēc bērēm netikām pāri "iešu prom no ģimnāzijas" krīzei. (Uz Pupu "Izturi, kā veči iztur armiju!" nedarbojās, jo - pirmkārt - viņa nezina, kas ir armija, un otrkārt - iemesli citi - nebija runa par izturēšanu).
Astotais aifons un neesmu dzirdējusi ne skaņu par promiešanu līdz šodienai. Iespējams, parenting fail, bet karā visi līdzekļi labi.

Nekad neesmu izjutusi kā pienākumu piezvanīt vai aizbraukt. Tas nāk pats par sevi. Reizēm var nopļāpāt stundām, reizēm sarunas īsti nevedas. Reizēm viņa šķiet tik nogurusi, ka nekas neinteresē. Citreiz atkal šķiet, ka atvērtu jaunu veikalu, ja blakus nebūtu maxima :)
Ar omi apciemošana vai zvanīšana nekad ķeksītis. Viņa ir tēvs, vectēvs, ome un šad tad arī māte vienā personā.
Cilts vadonis un Mafijas krusttēvs.

 
 
Current Music: Baložu Pilni Pagalmi - Mans Zirgs
 
 
( Post a new comment )
kihelkonna[info]kihelkonna on May 16th, 2019 - 08:55 am
ļoti labs stāsts!
(Reply) (Link)
mākonis debesīs[info]negaisiic on May 16th, 2019 - 10:06 am
Super-ome jums tur ir!
(Reply) (Link)
Puce: gramata[info]puce on May 16th, 2019 - 11:48 am
Superiga ome. Dod Dievs mums noturēties pie dzīvības jēdzīgi un izbaudīt to laika iešanu uz priekšu.
(Reply) (Link)
putns[info]dumshputns on May 16th, 2019 - 02:31 pm
Kas par fantastisku personu! Paldies, ka uzrakstīji, spars iedvesmo.
(Reply) (Link)
vilibaldis: taisni kā es[info]vilibaldis on May 16th, 2019 - 07:44 pm
apbrīnoju, patiešām apbrīnoju tādus mūžīgos dzinējus
(Reply) (Link)
Aizliegts Viljams[info]aizliegts_v on May 16th, 2019 - 09:54 pm
Tie no divdesmitajiem, trīsdesmitajiem ir ar aknu, akurāt. Varbūt karš un pēckara gadi, nez.
(Reply) (Link)
mapats[info]mapats on May 19th, 2019 - 10:11 am
Ne katram tāda dota un ne katrs tāds būs. Mana foršā ome nomira, sen jau.
(Reply) (Link)