pavisam - Dzērājs

About Dzērājs

Previous Entry Dzērājs9. Feb 2019 @ 22:12 Next Entry
Regulāri salīdzinu Līvuča smadzenes ar kosmosa kuģa paneli, kuram uzgāzta kafija un visas lampiņas midžinās bez jēgas un satura. Reizēm no viņas mutes iznāk kas vecumam neatbilstoši prātīgs, reizēm - nu tik stulbs, ka ne nobrīnīties.
Manējās jau kādu laiku izskatās pēc tā paša paneļa, tikai tas grimst pilnīgā tumsā un ik pa brīdim kāda lampiņa pēkšņi iedegas, tāpat bez jēgas un satura.
Slēdzot Igauniju, pēkšņi atcerējos, ka reizi gadā jāsūta Nīderlandei fails. Neatceros, ne kas taisīja, ne kam sūtīja, bet bija. Labā ziņa - manējos vairs ar pīrādziņiem nepārsteigsi. Izurķēja e-pastus, serverus, atrada failu un strādā pie tā. Un nevienu arī nepārsteidz, ka es biju tā, kas rediģēja un sūtīja, bet faktu noliedzu.

Ne mazākās jēgas, kāpēc pēkšņi izlīda Falladas Dzērājs. Man pastāvīgi ir trīs-četras iesāktas grāmatas, kuras nespēju izlasīt, jo slēdzos ārā pēc pāris lapām. Ar visu pārslodzi izrāvu šo. Kādreiz to mani piespieda izlasīt viens no ex, jo tā bija viņa mīļākā grāmata (kas interesanti, ka zemākajam intelektam no visiem, ar kuriem esmu saistījusies, bija mīļākā grāmata, kamēr nodzīvoju 17 gadus ar tādu, kas ar mokām ticis cauri obligātajai literatūrai.) Toreiz izlasīju, nesapratu un aizmirsu. Abus.

Tagad sēžu un domāju - kāds velns dīdīja uz harakiri?!
Tā kā grāmata rakstīta no dzērāja skatupunkta, nekādas atbildes neguvu, vien apliecinājumu tam, kas notiek kontroles panelī.
Pēcvārdu gan pusē nometu - to vien spēj malt, kā briesmīgo atkarības tīklu, apstākļus traķenē, zemu krišanu un saikni ar autoru.
Absolūti nesvarīgi.

Tukša uzpūtība.
Lepnība.
Neizmērāma godkāre.
Paškritikas trūkums.
Nespēja atzīt savas kļūdas.
Akls naids pret to, kurš par visām varītēm tur virs ūdens.
Akls naids pret katru, kurš norāda uz to, ka tiek turēts virs ūdens.

Es teiktu, ka tas viss augšā nav, JO alkohols. Es teiktu, ka alkohols, JO tas tur viss augšā.
Kaut ko miglaini atceros no psiholoģijas, ka cilvēks uz sevi no malas nevar paskatīties (ja var, tad tā esot šizofrēnija), tāpēc sabiedrība kalpo par spoguli.
Cik ilgi tu varētu sadzīvot ar to, ka tavs viedoklis par sevi absolūti nesakrīt ar to, ko rāda spogulis?!
Vai ar visu uzskaitīto bagāžu ir izredzes atzīt, ka kļūdies pašvērtējumā?
Vai vienkāršāk nav slīcināt diskomfortu šmigā?

Un tad vēl tā maita, kura gadiem nelikās ne zinis, kura iestādē apciemoja tikai vienu reizi. Lai pateiktu, ka šķiras.

UPD. Smieklīgi, bet nevaru pārstāt par to domāt. Un tomēr - tā nav sabiedrība. Tā visbiežāk ir akla un redz tikai to, ko rādi. Naids pret turētāju virs ūdens ir tieši tāpēc, ka tas redz cauri un saprot, ka jātur, kamēr pats to neapzinies. Lūk!
(ir doma)
Top of Page Powered by Sviesta Ciba