pavediens' Journal
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 1 most recent journal entries recorded in pavediens' LiveJournal:

    Monday, August 19th, 2019
    1:01 am
    Sāpīgi nav īstais vārds.
    Iekšas uz ārpusi raujoši, kamēr dedzina uz sārta un vēnā laiž kofeīnu lai nezaudētu apziņu un mokas tiktu izjustas pilnā apmērā.

    Mūkot no vilka, lāča alā ieskrien.


    Mīļie, mazie draugi un citi meža zvēriņi.
    Lai ļaunatminīgums jūs caurstrāvo viscaur. Tas, kam lemts atminēties tikai labo sevi pakļauj atkārtotām brūču uzraušanām, atkal un atkal sevi pamet zem braucoša smagā automobīļa, un pamatojas ar to, ka lukturi spīdēja ak cik spoži un glīti.


    Tu redzi to labo atmiņu, tu atminies izjūtas.
    Tomēr, tu sevi mīli. Tu gaiņā projām uzmācīgās domas, un sūksties ka pret tām nav tik iedarbīga līdzekļa kāds ir mušpapīrs pret mušām.

    Bet cilvēki,odzes un zalkši, un kobras.
    Tie saka-Lūk tas humanoīdais radījums tevi mīl, ieskaties skatienā, viņā ir siltums un jūtas un kas vēl ne. Tu pārtin visas atmiņas un domas un liec kopā gabaliņus. Loģika vēsta, ka čūskveidīgie nemelo. Dzīvē loģika nedarbojas.
    Būt laimīgam ir laime, un kad redzi savu laimi ir grūti saprast, ka viņas vai viņa laime nav tāda pat kā tavējā.

    Viņas laime ir prestižs, noteiktība un nauda, nopietnība, cauri spīdinot kāri pēc maksimāli daudz iegūtiem partneriem.

    Tu vēlies citu laimi, tu redzi ka varētu-viņa,viņš ir tavs cilvēks. Tur-lejā zem visa., bet tu dzīvo šodienai, nepiešķir milzu nozīmi Tu atceries caur gadiem-cik viegli viss ir bijis tik ne cik sāpīgi beidzies ik reizi...

    Starpā, starplaikos, pauzēs arvien vairāk laiks tiek pavadīts.
    Jo katrs aplauziens un šķiršanās sāp. Vairāk un vairāk. Dažas dienas progresēja līdz mēnešiem,gadiem. Tu redzi mani un esi priecīga, es atceros visus sīkumus kuri šķiet tik mīļi. Un kas ir beigās. Es mūku, jo prasa mazliet nopietnības, mazliet sava ego iznīcināšanas, mazliet lūzuma vērtību sistēmā, prasa būt citam cilvēkam un vēlēties dzīvē citas lietas.

    Viss besī.


    Un es gaidu kad varēšu sevi papliķēt uz pleca un teikt. Šī ir mana laime. Es nekļūdījos. Šī ir mūsu laime.

    "Jo lieliskākā lieta, kā esmu mācījies- ir mīlēt un mīlētam būt"- Jefferson Airplane kavers

    Vispār- lai nolādēta šī pasaaulekira raksta un borē un iespaidomūsu izpratni par laimi padarot mūsviegli ievainojamus.
    Cik daudz vieglāk ir tam, kurš laimi saskata mantiskajā izteiksmē un seksa partnerudaudzumā(cik es iekārojama, kā es varu...) Sirdssāpe nav tik liela,
    šī persona redz problēmu un piķi var savākt pa jaunam lāgam, seksa partnerus vilinot pa ceļam.

    Bet, ja vērtība ir mīlestībā.
    Dievs lai apžēlo mani un citus grēciniekus. Par visām reizēm kad domāts par aiziešanu.Par visāmreizē. Kad atdota sirds un dvēseles siltums ir sildījos kādu kura ir bijusi vērta nekā. Un par lādēšanos jo sirdssāpe nerimst ar jaunas lietas iegādi. Tu meklē cilvēkus, kuri ir gatavi saistīties ar tevi un kļūt par laimi, bet nespēj jo tava sirds pieder citai, bet tu salīdzinj viņu ar citiem cilvēkiem un viņu un neviens nespēj būt tas pats. Un par to tu viņus vaino un zemapziņa dod uz āru negatīvu attieksmi.

    Bet kopā ar viņu tev arī sāp. Brīdi ir laime, bet sāp. Un pēc tam sāpet turpina.

    Tu dejo šo riņķa deju. Es dejoju šo riņķa deju. Un mēs valsējam tuvu bezdibenim, kurš ir beigas, nāve, tumsa un iznīcība, tukšums bez atrisinājuma.

    Mana laime ir gulēt ar tevi kopā, kopā sapītām kājām un rokām, cieši kā dzijas kamoliņā.

    Mana laime ir klausīties kad tu skaļi domā, tas nav dialogs, un tu nerunā ar mani, bet tu zini ka klausos un man tas rūp.

    Mana laime ir kopā sēdēt pilsētas augstākajā punktā un lūkoties uz cilvēkiem lejā.

    Mana laime ir mums kopā ejot pa ielu runāt par muļķībām, gulēt vannā un klausīties tavās idejās.

    Mana laime nav sekss ar tevi, jo tev vajag citus un daudz un es aizvien esmu tas pats un apnicis, bet tas nekas jo mana laime ir(skat pirmo manas laimes punktu)

    Un, nu jaunā dāma vēlas sev to ko var sniegt jebkurš, bet viņa pieņems no manis.

    Un jūtu melus un trauksmes zvanus. Par daudz esmu jau sadomājies un šovakar smeldz. Un sāp. Un deg

    Es pašiznīcināšanos. Jo man ir mācīts viens konkrēts modelis. Kuram jāseko. Kurš ir pareizs, citi liek justies slikti. Un es nevaru pieņemt ka tu būsi apburoša ar kādu citu, pat ja tikai gultā, ja tikai uz to brīdi un tu atgriezies pie manis. Un dzīve rit tālāk, mēs audzināmi tavus bērnus un tu pa pilsētu ņemies.


    Baigais bezdibenis. Tikai pasaki ka mīli un es liekšu un locīšu savas dzīves uztveri, jo zināšu ka ir tā vērts.

    Esmu noguris un pilnīgās lopā.
    Sentimentālais idiots.
About Sviesta Ciba